Nav jau pat īsti, ko teikt...kaut gan teikt ir vienmēr ko...joprojām saprotu, ka man nevajag daudz, lai justos patiešām labi..tikai to īpašo brīvību, kuras definējumu varbūt kādreiz es noformulēšu un tanī nav nekāda sakara ar „nevienu man un mani nevienam” lietu. Un vēl ... man vajag maigāku, jo man vajag, lai mani palutina...un no tā jāsecina, ka parasti mēs nevaram kaut ko atrast, jo pārāk labi apzināmies, ko meklējam. Baigā atklāsme?! Nu labi, bet padoms nāk ar gadiem;P

..tātad..izej ārā...sajūties skaista, nopērc šokolādi un iedomājies, ka ir labāk nekā ir...;*