Dažreiz vērts būt vienai un atteikties no visa, pat sevi sāpinot – tas ir mans jaunākais atklājums. Brīžiem pat liekas, tas ir sava veida mazohisms, bet dažreiz tā pat ir labāk. Acis aizmiglojas, pat nezinu, no etiķa vai no asarām, vai tā arī kāda zīme, viena no tām, ko mežonīgā daudzumā man izsniedz pēdējā laikā mana miesa un dvēsele.

Ļoti gribās dušā, jo viena no tām tikko pieminētajām zīmēm ir arī milzu bezspēks vakarā, kas vienkārši „atņem” kājas un neļauj aizvilkties līdz dušai, kur nu vēl tur stāvēt un pēc tam izbaudīt lielo salienu, kad tāpat jau diezgan vēss.

Es laikam veiksmīgi esmu patriekusi visus tauriņus un fejas un tā vien prasās pēc gavēņa, bet šovakar piespiedu sevi iziet ārā un...ak, pavasara smarža visās pažobelēs un viss tek un pil, un plūst – mostas.(cik labi, ka dators visu laiku izlabo manas sasodītās kļūdas;P)

Viena no retajām lietām, kas vēl ir palikusi – ilgas pēc maģijas. Es gaidu brīnumu. Vai tad tāds katram nav paredzēts? Nu vismaz reizi gadā.

Un mani pārņem atkal nolādētas dusmas, jo nupat man šķiet, ka viss jūk un brūk...izsniedziet man servīzi, ko likt pret sienu!

Sirgstu ar savu „Ēzelīša I-ā sindromu” un domāju, kas būs tālak?!