tas ir kaut kā tā, ka rodas sajūta, ka daudziem mani vajag tikai tikmēr, kamēr kaut ko vajag. Vai lai es sevi pēc šādām domām mīlu. Es, sasodīts, pat neesmu tik attapīga, lai rīkotos kaut kā pareizi, pat, ja tā nav taisnība un tikai paranoja. Es tikai atbraucu mājās, kur mani sagaida mani mīļie, mīļie pūpolu kaķubērni, ja neskaita, ka šie grib paēst, viņi man patiešām pieķērušies. Viņiem vienalga, cik tieva, resna, veiksmīga vai laimīga es esmu, viņi nebaidās no manām asarām, bet ieritinās mīļāk klēpī. Nu cilvēkbērns tāds nevar būt tik patiess, arī pieaudzis nē.