Es esmu nokavējusi bruņinieku laikmetu. Tā nu tas ir. Pašu pēdējo ballīti arī, jo tur es būtu varbūt vienu saķērusi un noglabātu skapī, sak`, nebaltai dienai. Pie reizes atklātu, cik ilgi tāds bruņinieks glabājas un varbūt viņam patiesībā smird zeķes, vai kas nu viņiem tur ir – kāju auti laikam; un ja nu vēl atklājas, ka šiem ar zobu higienu švaki. Bet vismaz neliela izmēģinājuma versija būtu. A, ja nu es pierodu tā, ka ne vairs nomainīt – bruņiniekatkarība. Tu zini visas tās bruņinieciskās padarīšanas un tā...bet...varbūt trāpās princis. Nē, nu var jau arī bez zirga. Šie jau laikam māk arī staigāt..Viņiem visiem tomēr ir pārāk daudz apģērba – vesela enciklopēdija, kā ekipēt tādu bruņinieku un princim zīda zeķes un vēl citi noslēpumi. Tarzāns! ...bet šis laikam pārāk daudz kliedz. Jā, tas varētu būt līdzīgi, kā turēt vienistabas dzīvoklī histērisku papagaili (lai piedod visi papagaiļu mīļotāji un tā, es jau arī mīlu dzīvnieciņus, bet papagaiļus esmu sastapusi tikai nejauki ķērcošus un tad tīri vai rodas domas par eksotisku fileju). Un kur lai es tam Tarzānam sakaru striķus, parašas jau arī šim varētu būt visai dzīvnieciskas...un, ja tās varētu būt saistošas vienā ziņā, tad visās pārējās nepārāk. Laikam jau tad jāņem un jāķidā savs mūsdienu vīrietis (draņķa dators nelabo gramatikas kļudas, tiko tā starpcitu pamanīju), ja nu pie nelieliem arheoloģiskiem izrakumiem atrodu bruņu cepuri vai zīda zeķes...