Domāju-man tā nejaukā temperatūra~37,1, kad parasti sajūta nelāgāka nekā pie visiem 38 un pasaule ar visiem iedzīvotājiem šķiet nedaudz sazvērējusies, bet nē, viss ir pavisam otrādāk – atdziestu – tā ap 35„ar kapeikām”.

Stāstu sev nu tagad, ka esmu neuzvarama...vai vismaz jau kaut kāda trula rudensapaukstēšanās mani no kājām nenogāzīs

Ak, bet ķīmijas gramatu veitā es tagad ar baudu labprātāk iegrimtu Tūves Jansones „Komēta nāk”-tāda grāmata ar vasaras rītu un kaķēna noskaņu...

es biju jauka un laimīga, un...galu galaa viss pavisam jauki ir...bet es paskatījos un sapratu, ka tā sāpe tomēr vēl ir . Nez, vai bija jāčakarē mani, lai tagad uzvestos tieši tāpat un baudītu ...?! tāda ļauna "rūpēšanās" un es...pat nekaunos no šīs ļaunatminības šoreiz...

..un es sev izsapņoju kaislīgu piektdienas nakti...lai arī kādu, lai arī ko es darīšu, bet tas būs..kaut vai kaislīgi silta zupa ar burkāniņiem...kaut vai - Es un Es.