Tik ilgi klausījusies savā elpā sen nebiju – ātrā, lēnā, ritmiskā vai asaru izjauktā, sen nebiju sev tik tuvu. Un tieši šobrīd sajūta, ka „es varu” atkal mēģina caururbt to padošanās asfaltu, pat, kad asaras ripo, tikai noturēt to. Un es joprojām spītīgi turos pie sev iemācītā „nepalaist vaļā to, kas tev dārgs”, kaut šobrīd šķiet, ka mani palaistu vaļā gan..