ārā spīd saule. Mānīga, spoža ar mīnus seši, bet es esmu nosēdusies strādāt. Mānīgi nosēdusies, jo patiesībā gulēt gribas.

Šodien lielie cienīgie skursteņdūmi kļuvuši mazi steidzīgi un nervozi, bet es gaidu, kad varēšu uzvilkt kurpes un skriet, tikai džemperī vai lakatā ietinusies..skriet siltās naktīs, skriet caur pilsētas labirintiem, pa smalkām smiltīm, pieneņu zāli vai sāļu krastu..un liekas, ka tas, kas apkārt vēl tālu, manī jau ieradies un nu miera vairs nav..

pieķēros vārdiem, kas lika sajusties cerīgi, jo vajag tādu kaut ko pa ceļam spīdošu, kam tuvoties un apsildīties, lai dotos tālāk..nu kaut vai kaut ko, kā manas nedēļas nogales...un vēl vairāk, kā to, kas manās domās man blakus vienmēr