Ievelku gaisu krūtīs.es atstāju šeit nospiedumus..soļoju...atstāju putekļainas pēdas, lai...man vienkārši tā ir labi.

Domāju par trešdienas sarunu. Nopietnas sarunas nolaiž uz zemes un iesper, un izvārta pa smiltīm..izvārta, izvārta, pēc tam grūti parunāt. Patiesībā tas bija auksts ūdens, patiesībā tā bija stikla siena, kurā es ieskrēju. Bet tagad..man tas patika.

Man patīk, kad plūst bez piepūles doma..man patīk, kad manu seifu uzlauž...dažreiz patīk, kad salauž, tāds kā mazohisms..dažreiz, tas ir, kad no tā ir jēga..Vai Tu atklāj kaut ko jaunu manī?vai es joprojām esmu jauns kontinents?cik te hektāru neizzinātu?

Es izaicinu...

Un tagad man patiešām ir labsirdīgs prāts, šeit nav ne lāses, ne grama, ne grauda dusmu vai baiļu..varbūt baiļu nedaudz gan..

Nav interesanti visu saprast un visu atrast..

Man apnika tur sēdēt pie tiem papīriem, kad vārdi bira laukā..cik ātra doma? Šī doma divas dienas kavējās kaut kur laikam noklīda, bet es tik ciešu pastmarku līmēju domām...šīs tomēr mēdz pazust..tad nu es apsolos vēl vairāk klausīt sirdij un nenoformatētajai prāta daļai...

Lielais svētdiensvakara runājiens galā..skarbi svētlaimīgs

Es varētu kliegt...es esmu laimīga!!!