Kamēr garām traucās koki un ceļa mala, un domas par to cik tas viss harmoniski krāsots un saskaņots, kā koki un zāle viļņojās vējā un mūzikā. Visa dzīve viens liels mūzikas ieraksts. Vējš pēkšņi stiklā lapas met un es vēlos, kaut tā stikla nebūtu, bet es stāvētu ceļa vidū un lapas birtu man virsū-tās tik mierīgi čaukst.

Vakars nežēlīgs Upi padarījis melnu un nemierīgu, bet pa ceļu garām izgaismotas fūres triecās kaut kur...un redzot, kā viss skrien garām, nav šaubu – laiks iet...

un es ievedu sevi aukstā dušā.  Nu tāpēc, ka dusmoties nav labi...