Sapratu, ka man grūti skatīties uz termometra stabiņu, kas katru dienu kāpj zemāk, bet patīkami apzināties, ka tās nav beigas...un slodze galīgi neatņem vēlmi radīt, patiesību sakot, sāku apzināties novērtēt mirkļus...atkal jau tā jaukā sajūta, kad gribās teikt daudz mīļu vārdu...