Hmm..esmu tāda nopietna pēdējās dienas...ik pa brīdim sevi pieķeru. Bet iekšēji kaut kur jautrojos. Nu dien, vesels rotaļu laukums prātā, un visvairāk uzjautrinos par ļautiņiem apkārt. Nez, varbūt tas tā nicinoši skan, bet nu sadara jau cilvēks bieži tik nejēdzīgas lietas(un es šodien iztieku bez piemēriem)...nē, nu nepretendēju es uz misss nevainojamību.

Mans jaunais „partijas uzdevums” – izārstēties visnotaļ no kunkstēšanas...un, es saglabāju savas tiesības uz to „visnotaļ”, kas šoreiz nozīmē „gandrīz”, kas savukārt nozīmē, ka varu to darīt, ja ļoti vajag. Un man taču patīk, ja mani palutina...pat ļoti. Patiesībā man tas šķiet pat lieliski, ar norunu, ka es drīkstu lutināt pretī.

 Tā, lūk, izdomāju, ka pa vidu emocijām šeit derētu iesviest arī pa nelielai daļai manas pēkšņās apskaidrības, atgādinot, ka es jūtu un domāju. Kam? Sev varbūt kādreiz;)

 Jā, un vēl...ir tā, ka varbūt beidzot spogulī ieraugu vienu dūdiņu, kura saņemsies un turpinās īstenot savus sapņus...sajūtā pārāk laba, lai apstātos, mīļie.