Gulējām zālē...tik tuvu kā parasti, bet vienmēr īpaši...debesis – zeme – nav vairs starpības....zeme debesīs un debesis zemē un zāle, un puķes.

Brīžiem sajūta, ka saplūstam ar zemi...reibums...mazs kukainītis, bet lai ir...lai paliek, jo nu es esmu zāles stiebrs, bet tu vējš..