Pārņēmusi vārdu krīze. Nudien – visi vārdi izbiruši, vajag pievaldīt muti un aizvērt ausis, lai nebirst – tā ir mācība. Šodien atcerējos Kerijas frāzi no „Sexa un lielpilsētas” – liela vanna, mazs cilvēciņš...pat nezinu īsti kāpēc. Varbūt es vienkārši domāju viltīgu plānu un, paralēli tam, nesaprotu, kādēļ gribu lietas sarežģīt. Varbūt tāpēc, lai piešķirtu šarmu, lai izdarītu „pa savam”...jā, šoreiz jāizdara labi. Es skatos tagad savā atspulgā – kaut kas ļoti mainījies...tikai nezinu, kas...bet aiz loga debesis sašvīkātas ar oranžiem mākoņiem. Man aiz muguras lieliskais, kas bijis, priekšā – lieliskais, kas būs...tagad ir lieliski...vienkārši gribu izbaudīt mirkļus kā zemenes ar putukrējumu...