pēdējā laikā aizvien biežāk domāju, kā cilvēki mainās, viss mainās...lai gan ļoti daudz ir palicis tāpat. Es daru lietas, ko pirms gada, vai apmēram, nebūtu darījusi..kaut ko apzinos, bet joprojām neesmu viilusies..joprojām pārtieku no reibinošās sajūtas un sajūsminos par vasaras vētru...man atkal gribās pakliegt..vēl nedaudz un vēl mazdrusciņ...
un es atklāju fiziskas vājības...mirklī, kad kādam ļoti gribas bieskarties, bet....nevar...aiii....sāk atkal par daudz palikt...miers divas dienas ir ilgs miers...un apziņa par piekāpšanos...par varbūtību, ka jāpiekāpjas vai, konkrētāk, jāatkāpjas, ir pilnīgi pušuplēsoša...fiziskas vājības - es teicu kādreiz, man tādu nebūs, man pietiek jau ar psiholoģiskajām, bet tagad- aumaļām vien..izrādās, arī es esmu cilvēks, kā mēs visi un kā mēs visi, es esmu es..tāpēc man tik ļoti vajag rakstīt, jo šķiet, tiem, ar ko es runāju, tas vareetu jau būt par daudz...dažreiz prasās palaist rokas, bet ne jau tanī sliktajā nozīmē-domājams, tas varētu pat patīkami būt...
es atpaziistu cilveekus un dažreiz es tik pat ļoti, cik esmu vēlējusies kaut nebūtu kādā vīlusies, vēlos, kaut lieliskums būtu tikai maska, bet varbūt tomēr nē - ar tiem lieliskajiem var runāt un saprasties un viņi saprot, un viņi ir tādi paši...es mīlu jūs, mani lieliskie!
Kur ir morāle? Priekš kam morāle? Tā ir vēl viena diena un atkal pilna pārdomām..un gaidīšanas...