Šodien sastapu vienkārši lielisku samiegojušos mušu, bet vakar tikko pamodušos zirnekli, kas tramīgi palīda zem akmens. Ir tik patīkami redzēt, kā viss mostas, un vēl pirms nedēļas vienu dienu, staigājot parkā, atjēdzos, ka ziemīgais klusums pārvērties pēkšņi trallināšanā, čalošanā, tecēšanā un liekas, zem zemes jau dzied asni. Fascinējošākais skats bija tas, ka zem mēmā ledus tagad varēja redzēt kustību – tūkstošiem straumīšu un burbulīšu.

Pārāk daudz – „kāpēc?”, „kā būtu, ja..?”, „varbūt?”, pārāk daudz vajadzību, pārāk skaisti, pārāk neaizsniedzami, pārāk naivi...pārāk daudz to jocīgo „???”...tādi savādi ķeburi, bet nozīmē tik nežēlīgi daudz...un, ja šamējos samontē kopā spoguļattēlā, sanāk......

                     ...sirds...