Es arī gribu būt kaķis, gribu saritināties līkumā un būt tik pašpietiekams un vieds, kā šis man izliekas. Patiesībā, bez tā visa...man pietrūkst..., bet esmu solījusies sev nekunkstēt, jo pati jau laikam to visu savārīju, bet dižais pašlepnums neļauj zemoties(tā jau pat nebūtu zemošanās)

          Esmu vīlusies, domāju, stipra esmu, „vēsā” baigā...čušš no tā visa un tā es gaidīšu līdz Pastarai dienai.

Bet nu ko tur, joprojām mīlu, ticu un sapņoju...neizārstējami