daudz domāts..domāts un izdomāts..domāts pretī,paralēli un par..visbeidzot laikam dažiem cilvēkiem šinīs brīvdienās pabojāta oma,par ko gribētu atvainoties...jaukais,mīļais,skaistais ir mainījies, par ko man gaužām skumji..tas vieš manī arī spītu,brīžiem ļaunu un tad es sāpinu viņu..varbūt arī vēl kādu..jā,noteikti vēl kādu..un tad man prātā ainīņa,kura tā vien raujas izpausties,maisoties nemitīgi man pa galvu:
Viņš: es tevi piekrāpu..un, un vispār mums tas jābeidz, laikam, es nezinu...(minstinās,acis nolaidis un ierāvies sevī)
Vīņa: piekrāpi...pie – krā – pi...(saņemās pie sevis)..labi..neko darīt...(domā)...,bet...nu..tu saproti, tev nav izvēlēs...kā tu ar viņu dzīvosi? Tā kā tie otri?! Saproti mēs esam šeit..mēs esam viens otram...mēs jau esam par tālu...es tev piedošu...un neviens par to nerunās...nebūs problēmu...un...jaunu pavērsienu..Tu saproti?! Tu taču saproti, ka tā ir labāk...
Viņš:..bet..es..mēs.....mmm..(minstinās,pasīv
p.s. man liekas, ka tā tas varēja būt..lai gan..tik izlēmīga un noteikta tā saruna nebija...un...varētu jau teikt,ka pašlaik tās ir manas atmiņas,kuras...varbūt arī kāds sapratīs....man allažiņ paticis bāzt degunu, kur nevajag..
banāli...traki salkani un pliekani sanāca...un turpinājums tāds pats – man mežonīgi pietrūkst...mīļuma..jā,noderētu kads glāsts...
bet pagriežot tam visam muguru, - rīt bliežam atkal no jauna pie konveijeriem un, lai kāja neķerās!