Šis dārzs jau sen bija pamests. Patiesību sakot, tas nevienam nekad nebija piederējis, bet bija atvērts katram, kas meklēja tur patvērumu. Nereti tādēļ mežonīgos ziedus dārzā noplūca nepateicīgas rokas, dažreiz dobītes izmīdīja nenovīdīgas kājas, bet tamdēļ dzīvība dārzā neizzuda.
Koki šalca mūžīgi kādā mūzikas ritmā, ziedi plauka un deva augļus. Šis dārzs bija gluži parasts, ar savām nepilnībām, un tomēr citādāks, ar savu īpašu gaisotni.
Viss bija tumši zaļš, viss elpoja un smaržoja, bet rītos, kad saule gulēja pie apvāršņa kā tikko nobriedis, sulīgs auglis, atspulgos uz norasojušām lapām spēlējās rožainas krāsas, vakaros dārzu ieaijāja dienvidvējš. To apciemoja putni, kas dienās atdzīvināja dārzu vēl vairāk, rotājoties pa koku zariem un dižojoties ar savām balsīm un dziesmām.
Reiz pilsētā ieradās dārznieks. Viņš klejoja pa pilsētu un meklēja sev dārzu, bet neviens viņam nešķita gana labs. Gāja laiks un vienu dienu dārznieks, nedomādams vairs neko, klaiņoja pa ielām līdz nonāca pie dārza, kuru nekad vēl nebija pamanījis. Tā viņš stāvēja un vērās dārzā līdz draiskais vējš, norāvis kādam krūmam lapu, nometa to pie dārznieka kājām. Viņš pacēla lapu, ielika kabatā un aizgāja.
Savu dārzu viņš nebija atradis...
Kādu dienu dārznieks atrada kabatā lapu un atcerējās dārzu, kuru bija uzgājis, klejodams pa pilsētu. Brīnumaini, tā joprojām bija dzīva un izstaroja dārza smaržu..
Otrā rītā viņš atkal izvilka no kabatas lapu un domāja par dārzu...tas bija viņu savā veidā apbūris...dārznieks nolēma to atkal uzmeklēt.
Šoreiz viņš iegāja dārzā...putni uzspurdza un apklusa...dārzs uz brīdi apstāja elpot, kā izbijies. Dārznieks noglāstīja kāda koka lapu, bet viss palika kluss un nekustīgs, tikai viņam pie kājām nokrita zieds. Viņš pacēla to un aiznesa mājās.
Katru dienu šis zieds ar savu smaržu atgādināja par dārzu.
Pēc trīs dienām dārznieks atkal devās uz dārzu. Viņš to atrada tādu pašu klusu, tikai dārzs bija atsācis klusi elpot. Pamanījis kādu izdīgušu asnu, kas tiecās pēc saules un alka ūdens, jo sen nebija lijis, viņš palieca malā lielo koku un krūmu zarus un atnesa no upes ūdeni. Acu priekšā audziņš auga un plauka.
Maigi sakustējās lapas, dārzs elpoja skaļāk, un, dārzniekam projām ejot, koku zari viņu pavadīja, tiekdamies līdzi.
Kad nākamajā rītā dārznieks atgriezās, dārzs šalca, tanī atkal čaloja putni, un likās, tas bija atplaucis vairāk.
Tā katru dienu dārznieks kopa dārzu, bet tas viņu priecēja, katru reizi, kad viņš nāca, tiecoties pretī un dāvājot vietu, kur atmest rūpes un veldzēties smaržīgā pavēnī.
Dārznieks bija pieķēries dārzam, bet dārzs dārzniekam, un varbūt tieši tādēļ viņiem bija tik labi, ka neviens nemeklēja otra trūkumus, bet baudīja to, ko viens otram tie varēja sniegt...
Kādu vakaru dārznieks, sapratis, ka ir par vēlu doties mājup, nolēma palikt nakšņot dārzā.
Pienāca nakts, savu bālo gaismu pār pasauli lēja apaļš mēness kā vecs, nosūbējis lukturis, debesis satumsa un piebira spožām zvaigznēm, putni savās ligzdās jau dusēja un lapas klusi čaukstēja dienvidvējā.
Dārznieks vērās zvaigžņotajās debesīs un domāja. Viņš domāja par dzīvi, par visu, kas bijis un kas vēl priekšā, par laimi un par dārzu. Tad viņš piecēlās, aizgāja pie lielākā koka dārza vidū, piekļāvās tam un teica: „Es gribu būt tavs dārznieks...” Dārzs klusi iešalcās, un viņam šķita it kā tas atbildētu: „Es gribu būt tavs dārzs...”. Dārzniekam likās, visa dārza dzīvība viņam piekļaujas. Lapas glāstīja viņa matus, seju un rokas, pie viņa kājām uzplauka naktsvijoles un vizbulītes, gaiss apkārt virmoja no čukstiem, sirdspukstiem un svaigas ziedu smaržas. Likās, ka šonakt laiks apstājies.
„Lūdzu...nepamet mani nekad...” dārzs klusi iešalcās.
„Nekad...” čukstēja dārznieks...
***
Uzausa rīts, rīta saule kā sarkani oranža milzu lode pacēlās virs horizonta un iededza norasojušajās, sulīgi zaļajās lapās varavīksnes krāsu atspulgus, līdz dārzs iemirdzējās. Koku zaros putni izdziedāja savas skaistākās dziesmas...
Dārza vidū maigi ziedēja balts jasmīns...
Dārznieks bija atradis savu dārzu...