Ārā ir tik pelēks...pat dūmi virs skursteņa liekas iekonservēti un sastinguši. Kā aizbēgt, lai arī mani nepārvērš par dūmiem? Jau tā katru dienu palieku bālāka, bet drīz būšu arī caurspīdīga līdz sastingšu virs kāda skursteņa – piesieta.

          Pieķeru sevi pēdējā laikā, ka dzīvoju nedomājot...pastāv varbūt tikai tādas domas kā „kā nāk miegs” vai „negribu celties”, vai „negribu kaut ko darīt”, bet citādi viss viens, kāda diena, cik pulkstenis - visas dienas vienādas, vienīgi, traki nepieciešama kāda bauda - organisms vienkārši brēc pēc kā tāda...pašai bezmaz vai kauns – tāda notrulinātība, bet laikam, ja visu, tieši pretēji, mēģinātu sulīgi izjust, neizturētu – pārāk daudz skumju un skumjiņu...dažreiz ļaujos...šī arī laikam ir viena no baisajām par dūmiem pārtapšanas stadijām...nez, varbūt no manis sanāks labs dedzinātas gumijas dūmu mākonis.