Es mēģinu sevi attaisnot. Vienmēr ir gribējies būt tuvāk, neaizvietojamai, neatkārtojamai...nudien, tā varbūt arī ir, bet tas jau nozīmē, ka...kādam varu kļūt neatkārtojami sliktākais, kas var būt.
                Kaut kā man pietrūkst skolas – čalošanas, starpbrīžu, mazo intridziņu, simpātiju pret kādu neaizsniedzamo(vai viņš vismaz tāds liekas), žāvāšanās stundās un klausīšanās...apkārt tad bija daudz vairāk cilvēku un tie bija tuvāk. Ai, un traki gribētos zīmēšanas stundas. Šķiet, tas ir beidzies, bet es jau tad zināju, ka man tā pietrūks..arī pavasara viegluma, stundu bastošanas un satraukuma pirms, kā likās, visu izšķirošiem kontroldarbiem...tagad vien tādus gribētu rakstīt.
                Domāju, vai es kļūtu laimīgāka, ja man apkārt būtu vairāk pozitīvu cilvēku, vairāk „manu” cilvēku, vai varbūt, ja viņi man apkārt būtu biežāk un tuvāk?! Vai varbūt es būtu laimīgāka, ja pati kļūtu pozitīvāka, kļūtu „sava”. Un vispār, ko nozīmē tas pozitīvisms. Pluss taču pievelkas ar mīnusu, tas arī nekur neder un jēdziens muļķīgs. Nē, nē, nav jau tagad slikti, tik pieaugt kā negribas, tā negribas...un, jā, nedaudz sava bara pietrūkst – tādu apkārt bumbulējamo, uzticamo cilvēku, bet pie tā tiek piestrādāts, caurumi tiek skaisti aizlīmēti ar citiem plāksteriem. Tā varbūt tāda „pusmūža krīze”, gan jau es kļūšu par lielu, nopietnu tanti...vēl ne rīt, ne parīt un tuvāko gadu laikā arī ne...