bimbu diena ar mazu devu brūkleņu saldējuma...sievišķīgā bimbu diena ar velšanos no istabas uz istabu tādā lāča Pūka gaitā.
    Diena, kad stāvi pieturā un domā, „cik skaisti snieg” un „cik skaisti es tūlīt pagriezīšos un aiziešu mājās” , un tad tu piespiedies pieturai, kā labam draugam un aizver acis, klausoties tanī noskaņā, ko tev ausī čukst mazā mūzikas lādīte...varbūt tad es jau esmu kādā filmā un cerams, ar laimīgām beigām...kur gan ir beigas un kādas tās ir, vai maz vispār ir...laimīgas jau nav beigas, nekas laimīgs nebeidzas, bet turpinās. Ak, jā, varbūt ir vērts pietrausties ātrāk un lietot to mazo devu kosmētikas, lai liktos skaistāka pati sev...bet šeit – pieturā – man tas ir vienalga, šķiet es esmu pavisam maiga un pūkaina
    mana autobusa nav jau pusstundu. Esmu nolēmusi mīnēt „Rīgas Satiksmi”, esmu jau paspējusi šo domu aizmirst, esmu jau atmaigusi un iemīlējusi visu šo pieturu ar tantukiem...es esmu jau sadomājusi tik daudz brīnumu, kas varētu notikt tūlīt un mazliet vēlāk, varbūt pat rīt...es vēl nezinu, ka pēc dažām stundām Mr Kreņķis mani nosēdinās dīvānā ar saldējumu un asarām...Kreņķa profilaktiskā tīrīšana.