vakar iedzēru to draņķa surogātšokolādi no automāta augstskolā un - blīkšķ blākš – pamodās atkal tā nelāgā vientulības sajūta vēderā. Nu vismaz es viņu esmu tā iesaukusi jau no bērna kājas...
un prasās kopumā neliels „shut down”...šķiet, pilnīgi katram ķermeņa stūrītim, un tad, tad es apsolu mīlēt, lidot, spēt visu no jauna...un ja vēl tāda neliela tehniskā apkope, es būtu kā tikko no konveijera