mmm..es domaaju, domaaju, domaaju..kaapeec man patiik koķeti iekost lūpā un paskatīties..ak,jaa-tukšumā..atkal,sasodiits...un tu veel briinies,kā sieviete kļūst par raganu..es vairs nē, tas ir ikdienišķi,pierasti..drīzāk jau brīnums, kā kļūst par sievieti..bet tagad jau arī par tādu var kļūt uz katra stūra..bet viss jau ir relatīvi..

 jocīgi, kā viss plūst un mainās..bet es nē,es palikšu, gribu vēl nedaudz pakavēties..man liekās, es pakavēšos, kamēr mani aizslaucīs un tad tukšums...patiešām, vajadzētu iemācīties slaukt govi, palīdzēt dzīvniekiem, viņi to ir pelnījuši vairāk, jo cilvēks, nē, Cilvēks, taču ir tik liels un varens..bla, bla..

  pēdējā laikā es jūtos kā kanēlis, vaniļa un šokolāde..man gribās, lai man liek mieru, bet vienai palikt būtu galīgi garām un kā piesūkušās dēles, mani nepamet manas melnās, mazās(un netik mazās)bailītes..un es pat īsti nezinu, ko man vajag, lai justos labi..varbūt vajag Viņu...jā,Viņu arī....par daudz...