Vakar biju Salacgrīvā ar jauno darbu, pirmās iemaņas darbojoties komandā piedaloties pie pasākuma realizēšanas. Šoreiz pasākums veltīts bērniem. Lai cik sākumā likās bēdīgi, ka to bērnu nebūs, beigās viss izvērtās diezgan labi, ar veseliem 17 bērniem.

Pirmo reizi palēkāju pa batutu, bet tā kā tajā dienā bija ēstas tikai brokastit un pie citas ēdienreizes tā arī visas dienas garumā netikām, tad batuts ātri vien atņēma atlikušās enerģijas paliekas. Mājās arī netiku, precīzāk, līdz Ogrei, jo, nebija reāli atbraukt no Salacgrīvas 23 min., kad aizbrauca mans pēdējais vilciens mājup. Labi, ka bija viens variants pie kā palikt pa nakti. Bet es tā nedaudz paredzu, ka man var gadīties bieži šādi vakari. Lai cik šis variants bija labs un jauks, paldies viņam, tomēr katru reizi es tur palikt nevarēšu. Hmm, jāmeklē kāds rezerves variants...

Vēlā iešana gulēt bez vakariņām, šorīt agrā celšanās bez brokastīm, pa taisno uz staciju ar 3. troli, māsīcu satikšana, rīta tēja Salā ar vakardienas Ilžuka picu un krēma bulciņu, ātra došanās uz lidostu, augļu kokteilis Lido...vienkārši neko prātīgu nespēju apēst. Atvadas no Ilzītes un atkal braucam uz Rīgu.

Ogres tirgū 1 kg zemenes, vēlāk siera pankūkas. Un mans vēders brīnās. Domāju, ka tagad tā kādu laiku būs, kamēr viņš poeradīs pie ierastās kārtības. Nē, nesaprotu kā var badoties. Vakar kad jau varējām iet un paņemt ēst no tiem bērnu vecāku lielajiem ēdienu galdiem, kuriem bija viss lielais pasākums, mums vairs ēst negribējās, jau bija slikta dūša. Diezgan pretīga sajūta. Bet esmu nedaudz pagulējusi, tagad būs kakao un tad jau var iet atkal gulēt. Esmu dzīva.