Šodien ir tas datums, kad SWH ir gājis augšā stereo viļņos. Jā, es tā paskaitīju un man sanāca tieši pusmužūžs no SWH, kopš to klausos. Atceros vēl kā biju tik ļoti pieradusi 10. klasē klausīties Bē Bē brokastis, ka šausmīgi sapriecājos, ka uz darbu, kur aizgāju strādāt, ar viņām katru dienu skanēja SWH! Tas bija milzīgs prieks.

Tagad ikdiena tāpat paiet radio SWH ritmā, katru dienu, bez apstājas.

Ehh, un tā gribējās šodien līdz ar visiem oranžajiem svinēt SWH pusaudža gadus. Gribējās būt tur Arēnā, Lāgas kultūras namā, pie Lielās skatuves un Grēviņa un Volfa izmēģinājumu poligonā un, protams, pie Egona plašu plēšanas. Kāpēc ir tik sasodīti stulbi, ka visi labākie pasākumi, kas notiek, notieks tad, kad es nevaru tikt??? Loģiski, būtu es visu darījusi ātrāk, tad jau šodien mierīgi varētu aizdoties uz Arēnu. Nežēlīgi, bet šodien viena pati un mājās pacelšu iedomu glāzi par radio SWH un novēlēšu vēl tikpat gadus, un noteikti uz 20. gadu jubileju būšu klāt kā likts!!;)

Ja man būtu kam paprasīt, es teiktu: "Aizved mani uz SWH!!!";)