Iestājas neliels tukšums. Tu izstāsti. Un uzzini vēl ko vairāk. Pat to ko biji nojautusi, bet baidījies skaļi teikt. Bet kādēļ? Tu taču taisījies pati teikt skaļi, negribēji baidīties, gribēji pārkāpt pāri robežām un sliekšņiem. Bet tagad iezogas bailes un mulsums, ka tas viss ir patiesi. Un, kas mainās? Nekas. Mums arī turpmāk būs katram sava dzīve, savas mājas, savi prieki un savas bēdas. Mūsu ceļi tiksies kā draugiem. Un beigās šķirsies kā draugiem. Labākajā gadījumā. Bet tā jau tikai pēc labākajiem mirkļiem var būt.
Es klusēšu, es neteikšu. Un tikai tādēļ, ka vēlu laimi. Citiem un sev. Un mieru. Un prieku. Un visu labo. Un Liktenis lemj pats. Un mēs pieņemam sev dotos ceļus. Es pieņemu. Un smaidu. Man tas būs vislabāk. Vissiltāk.

Un draudzība paliek un silda. Jauna draudzība. Cita draudzība. Un daudz sirsnības. Galvenais tikai paiet pretī un saņemt aiz rokas, aizvest līdz krāsainajām pļavām un jūras šalkoņiem. Bet nekad, nekad nelaist vaļā.