Vakardien, kad pēc jaukā rīta braucu mājās ar vilcienu, pēc kādām 10 ceļā pavadītajām minūtēm sāka durt galvas kreisajos deniņos. Dūra kā ar nevis adatu, bet kā ar īlenu. Nežēlīgi. Dūra tik ilgi, apmēram vēl kādas 30 min. līdz pa Ogrei, kamēr man pat palika slikti ap dūšu, auksti sviedri, drebuslis un šausmīgs nemiers iekšā. Likās, ka tiešām tur aerī nomiršu un palikšu. Diezgan pretīgi. Domāju, kā vēl tikšu līdz dzīvokļa durvīm. Bet kaut kā laimīgi tiku mājās, iedzēru 2 citramona tabletes un aizgāju 3 h pagulēt. Pamodos nedaudz apdullusi, devos ārā dažās darīšanās un viss atkal bija kārtībā.

Šorīt no rīta tikko izkāpu no gultas, dūrējs bija atpakaļ. Un tā veselu stundu atkal mani mocīja un durstīja, kamēr nebiju paēdusi brokastis un iedzērusi citramonu. Vēlāk devos uz aptieku, kur man iedeva Ibumetin. Lai arī kolēģe (viņas vienmēr ir zinošas visās kaitēs un māk nostādīt diagnozi, lai arī skaidri redzams, ka tādas kaites man nav) uzreiz pateica, ka man laikam ir migrēna. Nezinu, kas man ir un, kas nav, bet ceru, ka rītdienas rīts man tā neiesāksies, jo negribas visu dienu, kad daudz darāmā pavadīt nomierinošo līdzekļu iespaidā, bet būt pie pilnas saprašanas, lai var izdarīt lielas lietas!

Es vienmēr esmu zinājusi, ka manas mājas vecākais ir galīgi nojūdzies vecis. Katru dienu viņš mani izved no pacietības par to, ka smēķē savus sūdīgos smēķus kāpņutelpā, lai gan pie ziņojumu dēļa skaidrā latviešu valodā ir rakstīts, ka to darīt ir aizliegts. Tad viendien aiz durvīm dzirdēju, kā viņš koridorā pastaigājās un atbrīvojās no mutē sakrājušajām sazaļojušajām siekalām. Man palika slikti aiz durvīm. Tipa mēs atrastos mājas devītajā stāvā. Bet nē, mēs dzīvojam vienā, kā par spīti, otrajā stāvā, nu tak izej ārā vai arī ej uz savu vannasistabu! Bet tagad visam kā kulaks uz acs ir viņa māksliniecisko spēju izpausme mūsu pagalmā.

Labu laiku atpakaļ viņš pagalmu izdaiļoja ar baltām un oranžām svītrām pagalmu, tā parādot, kur mašīnas var stāvēt un kur nē, jo tur ir jābrauc policijai, ugunsdzēsējiem, ātrajiem un miskastes savācējam. Labi, to visu es ļoti labi saprotu, tad vienkārši labi redzams cilvēkiem, kur drīkst atstāt savus krutos auto un kur nē.

Bet viendien man vienkārši atkārās žoklis, kad es nākot uz mājām apstājos kā iemieta zemē, jo pie mājas viņš jau nostaigātajām baltajām svītrām bija pārvilcis pāri vēlreiz stipri koši baltu krāsu un pierakstījis tam kvadrātam vidū arī kādas mašīnas numuru. Tieši divas šādi izveidotas "privātas" stāvvietas ar konkrētu auto numuriem. Un vēl nolikti divi krēsli, lai tur neviens nestājas. Vienkārši komisks skats. Nobrīnījos, nošausminājos. Jo kā gan mājas pagalmā var kādam ierādīt kādu privāto stāvvietu. Kurš pirmais brauc, pirmais tiek nolikt mašīnu. Pārējie uz stāvlaukumu un viss.

Bet šovakar, ha, Bez Tabu gatavs materiāls par manu māju. Pilnīgi no gultas izlēcu, kad sadzirdēju, ka runa par manu māju. Vecis kaut ko rinķī un apkārt stāsta. Tik pēc stāsta, Evelīna pasaka, ka šīs autostāvvietas ir izveidotas diviem invalīdiem! Jā, to es tagad pilnīgi atbalstu, jo tomēr invalīdiem šādas stāvvietas ir nepieciešamas, ja ir grūtības nokļūt līdz auto.

Redz, visam izrādās ir savs izskaidrojums. Par pārējām viņa dīvainībām nez vai ir piemērots un normāls izskaidrojums, bet lai jau tas paliek citam Bez Tabu, kad varbūt es par kaut ko pasūdzēšos, ja man galīgi apniks tās viņa izdarības!!!