Es skatos šodienā un nesaprotu, vai tā ir īsta vai nē. It kā jau laikam ir, bet tajā pašā laikā liekas nav. Nereāla. Bet būtībā ir tā, ka priecājos par to, kas man ir, bet tik pat bieži aizdomājos par to, kā nav. Un atkal tās ir divas galējības, divas pasaules, tas pats stabs ar tiem pašiem diviem galiem - un vis iet pa apli un es neredzu izeju, kā vienmēr. Es zinu, ka nāks tas laiks drīz, kad viss mainīsies, bet atkal es nezinu vai tas būs tik drīz un vai vispār būs. Bet es paceļu acis uz augšu nevis uz ielas bruģi, man acis žilbst nepārprotamā spilgtā krāsainībā un saprotu, ka tepat jau tas ir, tikai saņemt spēkus, pastiept roku, tvert un sažņaug, nelaist vaļā, nekad. Un tas būs drīz, ja vien nebūs tas otrs gals, tā galējība.

par šo un to, galu galā - neparko,
šis stāsts, kas tev liek tomēr pasmaidīt.
jauks rīts, kas ļauj vēlreiz sapņus piepildīt
pat tad, ja tev nav laika aizmirsties .

nav nozīmes baidīties,
jo viss vēl ir priekšā .

jo pastāvēs tik tas, kas pārmainīsies,
tāpat kā lietus līs un saule spīdēs,
un sapņot mums ir ļauts, tas viss ir patiess,
jo notiks tieši tā, kā jānotiek .

nav vērts tā skriet un censties pierādīt,
jo tik un tā laiku nevar apmānīt,
vēl nāks kas tāds un ļaus skaisto ieraudzīt,
un tad vēl tu aiz prieka iekliegsies .

L. Valters, "ēnas"


P.S. Ideāli, nespēju neko bilst.

We Live In A Dying Dream