Es skatos šodienā un nesaprotu, vai tā ir īsta vai nē. It kā jau laikam ir, bet tajā pašā laikā liekas nav. Nereāla. Bet būtībā ir tā, ka priecājos par to, kas man ir, bet tik pat bieži aizdomājos par to, kā nav. Un atkal tās ir divas galējības, divas pasaules, tas pats stabs ar tiem pašiem diviem galiem - un vis iet pa apli un es neredzu izeju, kā vienmēr. Es zinu, ka nāks tas laiks drīz, kad viss mainīsies, bet atkal es nezinu vai tas būs tik drīz un vai vispār būs. Bet es paceļu acis uz augšu nevis uz ielas bruģi, man acis žilbst nepārprotamā spilgtā krāsainībā un saprotu, ka tepat jau tas ir, tikai saņemt spēkus, pastiept roku, tvert un sažņaug, nelaist vaļā, nekad. Un tas būs drīz, ja vien nebūs tas otrs gals, tā galējība.