Man šodien labāk patīk nedarīt neko un skatīties Prison brake. Gan jau, ka jums lieksies smieklīgi, bet tikai tagad dabūju vienu lapu, kur varu noskatīties visu trešo sezonu, tādēļ tagad esmu deep tajā. Un dziļi piekāšu to, ka būtu jāgatavo spēcīgā runa rītdienas priekšaizstāvēšanai. Nu tas nav tik aizraujoši, kā just līdzi Maiklam, kad viņš cenšas izkļūt no Sonas. Mmm, esmu kaifā.

Ja es būtu tik gudra, spējīga, apdāvināta, vienā vārdā sakot supersieviete kaut kāda, tad es te nesēdētu un nemocītos ar domām par rītdienu, par vispār kaut kādu sasodīto nākotni, kura vēl joprojām ir miglā tīta. Es būtu jau likusi savas spējas lietā un atrastos, piemēram, ar savām garajām kājām uz kādas modes skates mēles, vai prožektoru gaismā, vai ne mana sapaņa robežās basketbola laukumā, kur man ju bērnībā teica, ka jāiet. Es būtu ārpus šī visa pelēkā, es būtu starp cilvēkiem, starp visa, kur virmo nepārtraukta kustība, notikumi.
Tikai vasarā es apjēgšu, kas notiks tālāk. Tikai tad es zināšu uz kuru pusi man doties. Un pēc rītdienas es būšu vienu soli tam tuvāk.

Ar saviem sapņiem (ne tiem, kas naktī) jau sen būtu to Gaismas pili uzcēlusi.