Lai arī pavisam nelielas, lai arī ne tādas kā parasti, bet tomēr brīvdienas nedēļas vidū - ļoti relaksējoši. Vismaz atslēdzos no ikdienas šajā pusē.
Mazais māsīcas dēliņš savā pusgadā ir mani aizmirsis. Precīzāk, viņš jau sāk atpazīt un iegaumēt cilvēku sejas un manu viņš nebija gandrīz divus mēnešus redzējis un bija aizmirsis. Nespēju ne iemidzināt, ne dziedot dziesmiņas un citas izdarības nomierināt viņa raudāšanu. Te līdzēja tikai mamma. Un māsīca pēc 1.5h, kad mazo biju auklējusi pateica, ka man noteikti būs ātrāk bērni nekā māsai. Jo es esot tik pacietīga. Jā, kā jau citi ar laiku piefiksē, tad tiešām esmu, kā smejos - līdz riebumam pacietīga. Bet par bērniem runājot - to jau iekārto dzīve. Šo dzīves sadaļu es neplānoju.
Vienā dienā viesojās arī viens no Itālijas un caur Couch Surfing ar moci apceļo Eiropu un Latvijā bija jau 5to reizi. Ar viņu necik daudz laika kopā nepavadīju, jo vakarā jau viņš brauca prom, bet pirms aizbraukšanas mūs visas pa kārtai izvadāja ar moci. Man tā bija pirmā reize. Un - uhh, patika!!:)) Nav tā, ka man tas tagad ir kāds piepildīts sapnis, jo pirms tam man reāli likās tas bīstami- nevēlējos pakļaut savu dzīvību briesmām. Kāpjot uz moča pat kājas netrīcēja. Var jau būt, ka esmu nedaudz traka, jo pēdējā laikā kaut kādas adrenalīna uzsišanas lietas man patīk vairāk, par mierīgu pasēdēšanu. Es neteiktu, ka tagad man vajag moci un vairs neko. Nē, bija jauki, man prieks, ka izbaudīju braucienu un 150km/h likās par maz, haha. Laikam tiešām esmu nedaudz traka!:D