Šodien savā brīvdiena biju Rīgā. Un tad tā braucot mājās ar vilcienu pētīju to, cilvēkus, ieklausījos visā un aizdomājos, ka vairs tik bieži ar to nebraukāšu. It kā jau vēl rīt braukšu, bet kaut kā šodienu izjutu tādu kā pēdējo. He, liekas ko tur skumt vai aizdomāties par to, ka nebūs vairs jāpavada divas stundas dienā vilcienā, bet nē, man tas kaut kā laikam tikpat cik bija apnicis, tikpat arī pietrūks. Dīvaini, ne?
Pietrūks tā drūzmēšanās pie iekāpšanas vilcienā, kaušanās par sēdvietu. Pietrūks blakus sēdošais, kurš neapzināti noguruma pilnajā snaudā tev gulsies uz pleca un vienu milimetru no tā pēkšņi nāks pie apziņas un raus nost. Pietrūks visi "knābātāji", arī pati vairs neknābāšu vai nedauzīšu galvu pret stiklu.:D
Pietrūks klausīšanās visos tajos cilvēkos, kuri kaut ko pārdod - žurnālus, zeķes, galdautus, lampiņas, kārtis, atstarotājus ziemā un citos gadalaikos, un vasarās saldējumus no Maximas. Večuks ar saviem atstarotājiem, lukturīšiem un kārtīm - reizēm, arī šodien, liekās, ka viņam tas vairāk ir hobijs, nekā naudas pelnīšana.
Pietrūks lūkošanās cilvēku sejās, kuras jau tik sen iepazītas. Liekas, ka viņus zinu jau sen, sen. Zinu, kur viņs vai viņa sēdēs, kas pie viņa iekāps kādā pieturā, kur viņš pats kāps ārā, ko darīs brauciena laikā.
Pietrūks laipnās konduktores (viņa paskatījās uz manu mēnešbiļeti un noteica: "11. datums!", es saku:"Jā, 11tais, šodienas" - he, lai rīt neizdomāju ar to braukt), tādas kā šodien, un tādas, kas vienmēr kašķējas un strīdas ar "zaķiem".
Būs labi kādreiz izbraukt ar vilcienu - tad vairs nebūs ikdienas rutīna, bet braukšana satikties ar mīļajiem, izklaidēties vai šopingot. Un varbūt tad jau mūsu vilcieni būs extra.
Bet tagad pārvietošos ar kājām.