Šodien nezinot ko iesākt ar savu kārtējo brīvdienu izdomāju pārcilāt un sakārtot fotoalbūmus. Daudz jau viņu nav. Bet nu savā ziņā pietiekoši. Sākot ar kādiem 5 lieliem albūmiem ar mammas bērnību un jaunību. Ehh, cik nenormāli labas sajūtas paliek šīs fotogrāfijas atkal un atkal pārcilājot un katru reizi ieraugot kaut ko aizgrābjoši skaistu. Sen nebiju tās cilājusi. Bet atakal atcerējos, kā aju maziņai esot man patika sēdēt un skatīties fotogrāfijas. Vienmēr. Vairāk gan par saviem radiem, jo tā varēju iepazīt savus senčus. Tik nostaļģiski tagad palika. Esmu jau tikusi līdz savām bildēm - no pavisam maziņas, līdz skolas Ziemassvētku pasākumiem, kur vienmēr biju vāverīte, ar 1. septembra bildēm, ekskursijām un beidzot arī izlaidumiem. Skaisti.
Bet tomēr pieķēru sevi pie domas, ka man žēl, ir ļoti, ļoti, ka nekad vairs neredzēšu savu radu bildes, kas atrodas Ķegumā. Aj, palika žēl. Bet man pietiek ar šīm vērtībām, kas ir te. Tām melnbaltajām bildēm ir tāda aura, es pilnīgi sajtu. Uhh, šodiena tāda pozitīva. Piepildīta.