Strauji progresējam. Nomīti 27 km un ne jau pa dzimtās zemītes ārēm, bet pa tikko uzlietu veloceliņu kaimiņzemē. Mhm, īsti nezinu, no kurienes mums tās anekdotes par neattapīgajiem urmasiem, jo, šķērsojot lat-est robežu at once ir redzams, ka esam Eiropā. Es teiktu, daba atgādina kaut ko starp Zviedrijas, Norvēģijas biezokņiem, reljefs tuvāks dāņu lēzenumiem. OK, te jau aiziet nevajadzīga lirika.