Ja tā nopietni, tad nevajag piemirst, ka, lai gan daudzi cibiņi citus cibiņus satikuši oflainā un daži pat ir draugi (as in, draugi, nevis piedraugotie), tomēr lielumlielā daļa ir pavisam nezināmi cilvēki. Un skaidrs, vismaz es jūtos visnotaļ neērti tā pavisam nezināmu cilvēku auditorijai visos sīkumos un šausmīgi vaļsirdīgi stāstot, piemēram, to, cik es ļoti pārdzīvoju, ka man nesen nomira mamma. Galu galā, vai tad nu tik tiešām virtuāls there, there kaut ko daudz mainīs?

Bet nē, pigoru mētāšana nav vienīgais, ko te novērtē. Ir cibiņi, kas visnotaļ bieži stāsta par savām bēdām — gan īstajām, gan iedomātajām, gan pašu sataisītajām. Ļoti populāri. Un vēl šeit bieži vien atsevišķi jaunieši pamanās sarakstīt tādas lietas, ka lasīsi, lasīsi un domāsi — vo, nekad nebūtu aizdomājies, bet jaunietis pravdu glagoļit. Paplašina redzesloku, tā sakot :)