njā, man jau arī tagad, retrospektīvā, daudzas lietas būtu gribējies darīt citādi, bet reti kuram tā nav, jo taču visu nevar tā rūpīgi iepriekš izplānot, dzīve vispār ir tāds viens liels melnraksts, kuru nav iespējas pārrakstīt tīrrakstā. man arī erasmusa laiks tieši sakrita ar visādu iekšējo dēmoniņu saaktivizēšanos, un arī bieži vien dzīvesprieks neturējās tik augsts, kā parasti, bieži bija bezspēks un nevēlēšanās "dzīvot uz pilnu klapi", jo tobrīd tam īsti nebija ne spēka, ne vēlēšanās. daļēji tas saistīts ar to, ka mums tur, ziemeļos, tomēr bija stipri aukstāks nekā Valensijā, un ar apkuri bija kā bija, tā kā diezgan ilgu laiku jutos pastāvīgi slima, un vietējie médicos to tik vien zināja, kā antibiotikas izrakstīt n reizes pēc kārtas. tā kā arī ziemeļos nebūt dzīve nebija tik rožaina, lai gan, protams, stipri tuvāka mūsu "nordiskajam" temperamentam.