Tas ir tik pazītami – tās roku griešanas.
Been there, done that.
Man ir prieks, ka man tas ir pārgājis.
Lai gan rētas ir palikušas joprojām.
It sevišķi vasarā, kad iesauļojos, viņas ir redzamas. Lai gan ar katru gadu kļūst aizvien gaišākas un nemanāmākas.
Tagad, ar laika distanci uz to atskatoties, saprotu, ka tās bija milzu sāpes dvēselē, kuras nebija kur likt, ar kurām es nepratu tikt tobrīd galā – un tādējādi viņas izvilkt uz āru bija visvieglāk.
Bet tas nu tā, mana pieredze, mans viedoklis.
Es nezinu, kāds ir immortal stāsts šajā sakarā. Mans bija... Jā, tagad tā padomājot, es laikam arī šobrīd nezinātu, ko lai iesāk, ja notiktu atkal tas, kas toreiz notika. Murgu jūra.
Es zinu, ka no malas otru nosodīt ir bezjēgā viegli – un saprast līdz galam neiespējami. Bet man domāt, ka šai meitenei ir kāds iemesls justies tā, kā nu viņa jūtas. Un no tādiem pārgudriem tekstiem no malas, kā mūsējie – no tā viņai ne silc, ne auksts :) Un pareizi vien ir, ka tā.

(Reply to this) (Parent)