| Comments: |
es rakstot atveros ,morāli... nezinu manšķiet ka man nav tādas robežas ,kur sākas privāti un beidzas publiski. un tā nav netīrās veļas mazgāšana - drīzāk bailes ,ka kāds varētu sāpināt ar to ,ko tu esi uzskatijusi par noslēpumu. laigan never know... drīzāk laikam būtu gan.esmu pārāk liela maita ,lai par kautko melotu :)
domâju, ka robeža starp pārāk privātām lietām publicki ir ļoti smalka [un atkarīga no indivīda], kas apgrūtina tās apzināšanu. [filosofijas stundas gudriibas]. un tieši tā kā tu to saki: bailes no tā, ka kāds izņirgās un nenovērtēs tavu atvērtību, liedz mums publiski patrikt visu kas uz sirds.
dažreiz gribas lai kāds uzrodas un pasaka kautko sliktu. lai var izdirsties par savu patiesību. pierādīt ,ka pasaule griežas uz kreiso no labās ,vai vienalga ko... labprāt uztaisītu heiters listi... lai zinātu ,kas un kā... zinātu no kā uzmanīties ,nevis ...nezinu...nevaru padomāt. man wnk riebjas tas ,ka nav kritikas ,vai viņa ir nemotivēta. [piem nikeeta ar kuru nevienam vel dialogu nav izdevies uztaisīir jau tā ,ka viens raksta ,ko jūt cits to ,ko darija...cits to ,ko kautkur izlasījis... un varbūt kādam tas ko darīja privacy ir lielāks par to ,ko juta privacy. nesakarīgi sanāca. bet doma bija dziļa.
tev vajag atbriivoties no taa visa. to dara caur dabu un tripiem. vismaz es taa dariiju: kaapu vilcienaa un ar 1 draugu pa GNP neapzinâtajâm vietaam braucaam. peec tam ir ljoti labi. un miers.
mēs ar immortal ejam pastaigāties agri no rīta... tad kad visi stulbie cilvēki nav. dabā sen nav būts...gadus divus...bet reizem tā gribas ,šodien piem sēdēju un skolotājai uz galda bija tādas tulpes ,kā man laukos dzeltenas un daudz. nodota sajutos. reizēm liekas ,ka varētu aizbrāukt uz laukiem ,pamest te visu un sēdēt govij zem astes un strausus audzēt vai pohuj ko.
nu es pieņemu, ka laiku strādāšu par dator_web-dizaineri ārta jomā un tad, kad man viss buus apnicis, pārkvalificēšos par ugunsdzēsēju. šis darbs man reaali pavekl. bet kad buušu vecs, dzīvošu laukos un makšķerēšu cauru gadu. Protams ja nedzīvošu sub-tropu salā.
nu tātad tomēr makšķerēsi. makšķerēšana ir viens no patīkamākajiem procesiem ,kas var būt...principā cilvēku ,kas makšķerē var nosaukt par filozofu... zivis pohuj. es viņas personīgi laižu atpakaļ.
štatos es arī to iemācījos darīt. ir pašcieņu ļoti ceļoša sajūta, kad atlaid 2.5kg svešas izcelmes zivi atpakaļ. Jā makšķerēšana ir pilnīgs chill-outs. Es daudz spiningoju. Iedomājies, savā laivā [vēlams 1-2vietīgā plastikāta kanoe], siltā, sarkanā vasaras novakarā, kad saule jau pie koku galotnēm, ūdens jau paliek tumšs un tur.. pie siekstu mužekļa jūti, ka IR.. | |