es atceros, viena meitene man reiz to lasīja priekšā, proti, ne jau kerolu, bet kaut kādu filozofa apceri par to, maybe tas bija rasels, maybe kaut kāds cits vārds, maybe tas vecis, no kura teorijas es uztamborēju savu magj. darbu, nē, tas nebij' viņš, vai nav vienalga, bet es atceros reibumu no slikta alkohola, caurumainu brezenta deķi, krāsni ar cauru muti, kurā sprakšķēja uguns, un viņas lasīšanu - tie bija tikai vārdi vārdi vārdi, parole parole parole, orð, orð, orð, likās, fiktīvais kaķis piemurrājis mani visu - es peldu vārdu jūrā, es dreifēju nemaņā, tas bija tik patīkami, ka es aizmigu svētlaimīgā un nevainīgā miedziņā.