|
Jūlijs 29., 2006
 | 19:00 - pēdējās/-o dienas/-u emocijas jeb īsa pamācība, kā šķirties
Tādu emociju variāciju tik īsā laika posmā nebiju sen piedzīvojusi.
Bet šķiršanās, kaut sāpīga kā visas, bija jauka.
Vakar pusdienlaikā, šķiet, pirms pulksten diviem Viņš pateica, ka vēlas pielikt punktu. Mana pirmā reakcija? Šoks, protams. Asaru sākumā nebija. Izslēdzu telefonu uz brīdi, aizgāju uz virtuvi, tualeti. Tad izspiedās asariņa. Sākumā viena, tad otra. Atnācu atpakaļ strādāt, Viņam pajautāju- kāpēc? Un tad jau pirmais šoks pārtapa asarās. Paraudāju pie kompīša kādu laiku, kolēģi, par laimi neko nejautāja. Tikai pēc tam, kad jau biju beigusi pirmo slapjo tūri, priekšniece, garāmejot paskatījās un pajautāja, kāpēc es tik sarkana esot. Es atsmēju: lūk, sakarsējos[un īstajā brīdī pametu acis uz kondicionieri] :)
Sāpēja tai brīdī un, ja godīgi, sāp arī tagad. Da ne jau tas, ka mani pameta (kā reiz jau šeit rakstīju, cilvēki satiekas un cilvēki šķiras, tā vienkārši noteikt un par to nav jāskumst), bet gan tas, ka atkal esmu pie sasistas siles palikusi ar sāpošu pašapziņu. Sāp arī tas, ka tiklīdz man likās, ka manā dzīvē beidzot daudz maz miers iestājies un drošības sajūta, ka kādam mani vajag- hops/bums/bladāc! Atkal viss jāpārdzīvo būs no jauna- sākumā tas tukšums, Viņa trūkums (principā, trūkums pēc Kāda, par kuru domāt), pēc tam jaunu attiecību meklēšana un vēlme pēc tām, tad atkal randiņi, kuri apmēram 95% gadījumu beigsies pirmajā reizē ar manu vai viņa skatīšanos pulkstenī ("kad tas beidzot beigsies?!").
Pēc darba aizgāju uz Stockmann'u un paņēmu divus 12%kokteilīšus (un šoreiz man neprasīja dokumentus, bet, kad, taupot laiku, pati izvilku savu briesmīgo LU apliecību, pārdevēja nesaprata, ko rādu un kāpēc:)). Aizbraucu mājās, tā nolādētā slēdzene čakarējās un netiku iekšā, nācās gaidīt bračku. Tikmēr sēdēju uz kāpnēm un izdzēru vienu no saviem dārgumiem. Ui, sajutos labāk. Raudāt vairs negribējās. Bija skumji, protams. Bet galvā jau bija laumiņas un asaras nenāca:)
Tiku dzīvoklī, sakopos, nomazgājos, iesāku otro kokteilīti, bet, tā kā īsti nebija laika (jo gribēju paspēt uz Silent Hill CCP pulksten 19-15), iemetu pudeli somā, knapi aizdabūju ciet rāvējslēdzēju un rikšoju uz centru.
Pa nakti mājās nevarēju būt, jo bračkam vajadzēja manu prombūtni, tāpēc, lai arī bijām jau faktiski izšķīrušies, pa nakti bija sarunāts palikt pie Viņa- izrunāties, pabeigt visu tā smuki:)
Tātad--> aizgāju uz FC, protams, filma jau bija sākusies. Paņēmu mazo sidru un ielavījos zālē. Piemirsu, kura man vieta un kurā rindā, tāpēc apsēdos vistuvākajā, kas pie durvīm. Ekrāns rādīja tumsu, tāpēc, apkrāvusies ar mantām īsti neredzēkju, kur ir krēsls un uzsēdos virsū viena skatītāja jakai. Džeks nočukstēja- vai, tur bija jaciņa! Es automātiski augšā un "vai, es atvainojos". Šis uzreiz, "nē, nu Jūs jau varat sēdēt te!" Es-"Paldies, man tepat būs labi" un apsēdos vienu krēslu izlaižot. Iekārtojos ērtāk, uzvilku brilles, izvilku savu iesākto kokčiņu, novilku kurpes, sacēlu kājas uz krēsla un mēģināju iebraukt, kas notiek uz ekrāna. Džeks izdomāja, ka vajag laikam vēl vienu aliņu paņemt, nogāja man garām un, atpakaļnākot, vēlreiz aicināja apsēsties tuvāk. Es tikai nosmaidīju un atteicu to pašu: ka ir labi jau tāpat:)
Pēc tam, kad kokteilītis jau bija pieveikts, savajadzējās uz tualeti. Tā kā filma bija pilnīgākais un lielākais mēsls, ko pēdējā laikā biju redzējusi(un redzējusi esmu salīdzinoši daudz), tad nemaz nebija žēl ņemt un aiziet pie rūķiem. Filma vairāk iedvesa smieklus, nekā šausmas, tāpēc priecājos, kad beidzot tā bija galā. Iedegās gaisma, un lasīju kopā savas mantiņas, lai dotos pie Viņa, bet džeks uzsauca- nu, tagad uz nākošo filmu? Es pasmaidīju un attraucu- šovakar ne!
Bet jau ap sirdi bija labāk- šarmu vēl neesmu zaudējusi. Kaut gan, no otras puses- džeks tumsā neredzēja manas sarkanaš, piepampušās actiņas, tāpēc bija tik draudzīgs:D
Devos uz tramvaju raitā solī (secināju, ka alkohols manī pamodina ātrsoļotāju:)), un jau pēc laika biju pie Viņa. Sākumā- nekas:) Es smaidīju, jo tiešām šķita, ka šoks pamazām pāriet, jokojāmies, sākām Lake House skatīties, dzērām Martini (Viņš nenojauta, ka es jau neesmu īpaši skaidra).. Patinām filmu uz priekšu, jo reklāma, protams, bija uztaisīta aizraujošāka kā pati filma:). Tad es viņu izvilku ārā uz pastaigu, pulkstenis bija pirms pusnakts. Sākumā saruna joprojām bija jautra, tāda brīva daudz maz. Pēc tam sākām runāt par "tēmu", loģiski, neiztika arī bez manām asarām. Hehe, un tikai kad izgājām ārā, Viņš pamanīja, ka es neesmu īsti skaidra:)
Nakts bija skumja, bet lieliska. Emocijām bagāta. Izrunājāmies par pilnīgi visu, asaras mijās smiekliem un otrādi. Gulējām kopā pēdējo reizi, lai gan pirms tam Viņš bija domājis gulēt otrā istabā un atsevišķi. Bet es pierunāju- sak, šonakt mēs varam to atļauties. Varam atļauties visu nedomājot, jo rītdien jau viss būs beidzies. Pagājis. Nolikts lādītē ar uzrakstu: "bijušais, notikušais".
Šodien pamodos, slāpa dikti. Sausa mute. Gulēju salīdzinoši labi, bet no rīta tā grūtāk bija aizmigt. 12-00 sapratu, ka nav vērts tā vāļāties un cēlos augšā. Viņš vēl gulēja. Īstenībā gribēju aiziet, nemodinot Viņu- vienkārši uz savas bildes uzrakstīt "paldies", atstāt to uz galda un aiziet. Bet Viņš pamodās gan, un nācās atvadīties pie durvīm. Protams, asaras nobira dažas man. Cieši samīļojāmies un viss. Izgāju pa durvīm un apzināti neatskatījos, jo negribēju uz ielas iziet slapja:)
Aizbraucu mājās ar domu pagulēt līdz darbam- aizmigt joprojām bija grūti. Šķiet, ka nemaz neaizmigu, tikai pusnomodā pavārtījos:)
Sāp, jā. Kā gan citādi. Bet pāries. Jau pamazām pāriet.
Un nākošnedēļ braukšu uz Valmieru pie senneredzētas klasesbiedrenes, tautā sauktas par Ievu, ciemos- aiziesim kaut kur.
Vārdusakot, turpināšu jaunā veidā. Ir vēl dažas idejas dzīves uzlabošanai, vai, sliktākajā gadījumā, vienkāršai mainīšanai. Tad jau redzēs:)
PS. Viens paziņa, uzzinājis, ka esmu izšķīrusies, piedāvāja pamēģināt ar viņu. Ak debestiņ, cilvēk mīļais, ļauj tak man atjēgties! Un jau tagad zinu, ka neuzsākšu ar šo jaunskungu neko un ne tagad, ne arī vēlāk. Gribēt jau viņš var, protams, tas nav aizliegts:)
Garastāvoklis:: ![[mood icon]](http://klab.lv/img/mood/classic/smile.gif) a bit sad,but shit happens:)
Mūzika: Bon Jovi IT'S MY LIFE
|
Comments:
...mani fascinē tas,ka neskatoties uz to,ka tev sāp,tu te visu varēji uzrakstīt daudzmaz ar mazu pozitīvisma pieskaņu...
dzīve nav tik gara, lai par saplēstu krūzi gaudotu ilgi un skaļi:) labāk skumji pasmaidīt, salasīt lauskas un iet uz veikalu pēc jaunas:) |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}