Jūlijs 31., 2006

07:57 Šorīt tramvajā biju ļauna:) Iekāpu savā Kurzemes prospektā, un sapratu, ka vajadzēs stāvēt kājās. Nu, man, protams, nav grūti- gadi vēl atļauj un apstāklis, ka darbā visu dienu sēdēšu, arī liecināja, ka pastāvēt 15 minūtes nevajadzētu būt pārāk grūti:) Tiklīdz tramvajs pārbrauca tiltam, netālu sēdošais vīrietis piecēlās un gāja uz vagona priekšgalu. Nu, ok, ja jau man tāda iespēja, iešu un apsēdīšos arī! Apsēdos, iekārtojos un redzu, ka vīrietis nāk atpakaļ ar 5min rokā, skumji paskatās uz savu bijušo sēdvietu.... izrādās, ka viņam vienkārši bija sagribējies palasīt avīzi! Bet nu.. es izlikos, ka nemanu viņa atgriešanos (vai arī nesaprotu, ko viņš tā skatās:D) un turpināju skatīties pa logu. Šis, kā jau džentlmenis vai arī vienkārši bailīgs vīrietis, protams, nedzina mani ārā un aizgāja uz vagona beigām stāvēt.. Nu lūk, un pasakiet, ka tas nebija ļauni! :D Garastāvoklis:: crazy Mūzika: supermassive black hole

(4 jau sačukstējušies | iečuksti)

08:26 - zobārstu padarīšana Un, starpcitu, esmu nolēmusi beidzot aiziet pie zobārsta. Nē, man nekas nesāp, bet vajag vismaz pārbaudi uztaisīt. Turklāt, jāsalabo tā plombiņa, kura izkritusi. Viss jau būtu labi, ja vien man nebūtu paniskas bailes no šiem ārstiem. Vienīgais, kāpēc tieši ntagad esmu nolēmusi saņemties ir tas, ka šobrīd man fiziskas sāpes būtu tīrais nieks paciest. Ziniet, īstenībā pat bauda, jo tad man sāpētu kaut kas konkrēts, nevis viss kopā:) Lūk, un tagad īsti vietā būtu stāsts, kāpēc man tik ļoti bail no šiem briesmoņiem:) Bērnībā laukos zobārsts parādījās vienreiz nedēļā. Viņš bija liels, resns vīrietis(tobrīd onkulis). Man bija šķībi zobi un mamma bija dzirdējusi par platītēm, kas var iztaisnot. Tad nu devāmies pie onkuļa, lai šis iesaka, ko un kā darīt. Aizgājām, bet viņš uzreiz pateica, ka tas jādara Jēkabpilī, viņam tādas iespējas nav (gan jau, ka nemacēja:D). Bet (viņa vārdi): "NU, ņemsim un pie reizes apskatīsimies, kā ir ar zobiņiem" iedvesa manī šausmas. Iedomājies tikai- es mierīgu sirdi aizeju pēc platītes, bet šis sataisās kaut ko raut un plombēt! Protams, tas iedragāja manu ticību šiem dakteriem.. Nākamā reize bija vēl šausmīgāka. No skolas bija iespēja braukt un par velti aiziet pie zobārstiem. Mamma, protams, gribēja, lai es šo lielisko iespēju izmantoju. Negribēju. bet nācās. Kabinetā iegāju viena no pēdējiem. Zobārste bija krieviete- sarkanām lūpām, matiem saceltiem gaisā. Nu, neglīta. Turklāt latviski, šķiet nerunāja. Ar rokām iekrampējos krēslā, aizvēru acis un tad SĀKĀS.. uz maniem kunkstieniem viņa nereaģēja. Vai arī indīgi izspļāva kaut ko tamlīdzīgu: "Ti zhe vzroslaja devochka!". Viss. Panikai un bailēm no zobārstiem bija visaugstākais punkts pienācis. Nākamreiz devāmies uz Jpili pēc platītes uz privāto klīniku. Pirms iešanas kabinetā man kārtējo reizi bija panika- trīcēja rokas, zobi, nevarēju nostāvēt. Bet jau toreiz bija manāma atšķirība starp privāto un valsts iestādi. Te es jutos kā cilvēks arī pēc zobārsta apmeklējuma, un tad, kad iznācu no kabineta, pat pie sevis nodomāju: "Un kas tad bija tik briesmīgs, no kā es baidījos??" Bet joprojām pirms ieiešanas zobārsta man ir bail. ļoti. Arī šobrīd, bet es saņemšos. Gribas kaut ko ekstrēmu galu galā:D Garastāvoklis:: atcerējos Mūzika: EHR

(7 jau sačukstējušies | iečuksti)

13:01 šodien jūtos skaista:) Garastāvoklis:: :) Mūzika: somebody's watching me

(15 jau sačukstējušies | iečuksti)

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi