|
Jūlijs 30., 2006
 | 08:01
Tomēr ir grūtāk, kā biju domājusi. Reizēm sametas tik šķērmi, ka sirds lec pa muti laukā, gribas kliegt, bet ķermeni pārņem nenormāls karstums.
Sāku domāt par psihologa apmeklējumu.
Ēst negribas. Nē, vispār gribas, bet nespēju neko ieēst, tur tas joks.
Bet šonakt vismaz normāli gulēju. Sākumā gan bija karsti, pat ļoti, bet tomēr aizmigu visai drīz.
Un vēl iedomājos, kad gaidīju tramvaju,- jūs taču lasījāt, kāds man bija miegs 3 dienas pirms vakardienas. Tobiš, murgains, asarains. Īpaši atcerējos, laikam pirmo murgu nakti, kad sapņoju, ka Viņš vēstures klasē manas mantiņas pārceļ tālāk no sevis un es bezjēgā raudu.
Nu lūk, un vēl tagad pasakiet, ka mana bezapziņa nav gaišreģe.
Bet šitāds tukšums manī laikam tomēr ir pirmoreiz. Lai arī kā es to censtos noslēpt aiz pamatīgas ironijas devas.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |