Jūnijs 20., 2006

08:04 - Nakts sarunas Vakar nevarēju aizmigt un sapratu, ka laikam tomēr gulēšanai līdz 13-30 dienā nav pozitīva ietekme uz manu veselību. Mocījos, vārtījos, grozījos, sedzos un atsedzos, knosījos gultā līdz pat kādiem 01-30, un arī pēc tam miegs bija tāds puscaurumains- ik pa brīdim modos, skatījos pulkstenī, līdz beidzot: "yeeeaaaahhhh- I feel good!" [modinātājs] un nācās celties. Nu lūk, tad jau, protams, miegs man nāca un celties negribējās... Īstenībā kaitina tā miega neesamība. Nezinu, vai vīriešiem arī tā ir, bet sievietēm tas ir raksturīgi- ja neguli, tad domā. Un, ja domā, tad domā visādas lietas. Manu prātu vakar traucēja jautājums: kur beidzas patīkama uzmanība un sākas kaitinoša uzmācība? Un kā lai tu, cilvēks ar rozā brillēm uz acīm, zini to robežu?! Protams, var uzlikt 'ignore' režīmu uz kādu brīdi, bet- fuck! Ir tik nežēlīgi grūti noturēties, to pat nevar izstāstīt! Ja vīrieša cilvēkam galvā spēj būt tikai viena, vai, lielākais, divas domas, tad sieviete var domāt vairākas lietas vienlaikus un paralēli.. Un tas reizēm ir tiešām kaitinoši. Pašai riebjas, ka visām citām lietām cauri dominē viena. Un šādā veidā, protams, var ātri un fiksi kādam uzkrist uz nerviem. Apnikt. Bet vsjo. Saņemšos un apslāpēšos. Nevar tak šitā. Kā pamatskolā.. Labrīt, starpcitu! Garastāvoklis:: darbs darbs darbs Mūzika: nekas labs

(iečuksti)

11:04 - Top! Un būs, apsolu! Šobrīd top maršruts 28./29. jūnija baucienam- pagaidām veiksmīgi:) Vienīgā vēlme- lai tajās dienās būtu labs laiks, nu, kaut vai tāds karstumiņš kā šodien. Tas noteikti būtu daaaaaudz labāk nekā lietus.. Eh, jāsakopo visas savas labās auras, lai būtu tik labi, kā esmu iecerējusi.. Garastāvoklis:: nu tik būs Mūzika: i wanna dance with somebody who loves me

(iečuksti)

12:17 - solīju- iekopēju (būs garš, ja nav laika, nesāc nemaz lasīt) ;) „Būs uguns?” divas brūnas acis raudzījās mana drauga sejā, bet labajā rokā starp diviem netīrumu klātiem pirkstiem bija iespiests balts cigaretes gals. Elita- vēstīja uzraksts pie filtra. „Jā, protams, lūdzu,” atteica mans blakussēdētājs- divdesmit vienu gadu jaunais vīrietis, ģērbies viscaur baltā. Ar kreiso roku viņš sāka taustīt jakas kabatas, un pēc brīža izvilka vienkāršas, zaļas plastmasas šķiltavas. Knikt!- noskanēja šķiltavu slēdzītis un uzšķilās uguns, aizdedzinot pastiepto cigareti. „Paldies,” apmēram 50 gadus vecais vīrietis pateicās. Nē, godīgi sakot, es nezinu, vai viņam bija 50. Tikpat labi viņš varēja būt 40 vai 60 gadīgs. Vīrieša seju un citas redzamās ķermeņa daļas klāja pilsētas putekļi, netīrumi; viņa biezās jakas īsto krāsu slēpa pamatīga gružu kārta. „Nez, vai viņam nav karsti,” viņu vērojot, es nodomāju, „tagad jau taču ir maijs, un staigāt tik biezā jakā… Interesanti.” „No kurienes nākdams?” mans draugs vaicāja noskrandušajam. „Ai, mūs aizdzina no Vecrīgas- mierīgi gulējām, bet nāca policisti un aizdzina. Neļāva gulēt,” šajā brīdi atskanēja sulīgs lamuvārds krievu valodā. „Uz kurieni ejat?” „Centrāltirgu!” izbrīnējies attrauca svešinieks, izteiksmē, kas teica: tas taču ir pašsaprotami un tu vēl jautā! „Un ko tur?” „Nu, nomazgāties,” viņš apsēdās uz trotuāra malas un ievilka dūmu. Acīmredzot viņam mēs šķitām esam cilvēki, kuri uzklausīs un riebumā nenovērsīsies. Kā tas bija ierasts pret tādiem kā viņš- bezpajumtniekiem. *** Šī saruna sākās kādā ļoti agrā maija rītā Rīgas krastmalā, divatā ar draugu sēžot uz soliņiem Daugavas malā, malkojot Martini un gaidot, kad atvērsies Vecrīgas kafejnīcas. Pati sarunā nepiedalījos, bet biju ļoti uzmanīga klausītāja. Pie sevis sūkstījos, kāpēc iepriekšējā vakarā neuzlādēju telefonu- varētu ierakstīt visu, ko stāsta satiktais bezpajumtnieks. Kaut gan- asaras diktofonā ierakstīt nevar, un skumjo acu skatienu arī ne. Tāpēc šo sarunu un tā rīta sajūtu mēģināšu uzlikt uz papīra tā, kā man palicis atmiņā. Jo atceros daudz. Un spilgti, gandrīz katru sīkumu. *** „Paklau, bet kāpēc tu tagad esi bez mājām?” mans draugs, iemalkojot Martini, vaicāja. „He,” viņš nosmējās, „Nu, kā- es biju jūrnieks padomju laikā- ui, kur tik nebraucām, visas jūras esmu izbraukājis! Braucām uz Angliju, Zviedriju, Ameriku, visur, visur..” Viņš uzpūš gaisā dūmu mākoni un atmiņu pilnu skatienu palūkojas uz mierīgo šā rīta Daugavu. Nedaudz tālāk no mūsu soliņa notauvots kuģītis „Vecrīga”, kurš vasaras sezonā tūristiem kuģojot pa Daugavu rāda Rīgu. „Nu, vot, beidzās padomju laiki. Kam tad es biju virs vajadzīgs,” vīrietis pieklust un nodzēš cigareti, pēc tam rūpīgi izmetot izsmēķi sev aiz muguras esošajā atkritumu tvertnē. Klusuma pauze. „Nu, bet sieva tev taču ir, vai ne?” jautā mans blakussēdētājs. „Ha,” vīrietis skumji nosmej, „jā, bija. Kamēr braukāju ar kuģiem un pelnīju naudu, viņa mani izmainīja, nu, tas ir, piekrāpa. Aizgāja ar citu.” „Tu nevarēji piedot?” „Kur tad piedot! Nu ja, ka nevarēju. Un nekad arī nepiedotu. Pasūtīju viņu, lai iet pie visiem, kuriem grib, nevajag man tādu... sievieti,” vārdi skaļi, bet redzu, kā viņš novēršas un atkal skatiens aizklīst tālumā. Vai tā bija asara? Bet varbūt arī nebija, man tikai tā izskatījās.. Nezinu. „Vot,” viņš sakustās un ar labo roku mēģina kaut ko izvilkt no jakas kreisās iekškabatas. Vispirms plaukstā parādās zaļš, jau vismaz reizi lietots caurspīdīgs ziepju gabaliņš, vietām aplipis ar maizes drupačām, pēc brīža roka izvelk nelielu, rozā burbuļiem apdrukātu grāmatiņu. Izrādās, ka tā nav grāmata, bet gan fotoalbums. „Viss, kas man palicis, kas mani, kā saka, emocionāli uztur, ir te,” viņš saka. „Drīkst? Tas ir fotoalbums?” jautā mans draugs, pastiepdams roku, lai paņemtu mazo rozīgo grāmatiņu. Atverot vaļā, uz viņa baltajām biksēm uzkrīt sīkas drupačas, starp albuma lapām vietām tās sakrājušās tīri daudz. Es paliecos uz priekšu, lai labāk varētu saskatīt bildes, tikmēr draugs ar pirkstiem uzmanīgi notīra uz albuma lapām sabirušos sīkos gruzīšus. Mūsu noskrandušais sarunubiedrs atkal lūdz uguni, lai aizdedzinātu cigareti. Samiedzis acis, viņš ievelk pirmo dūmu un, kādu brīdi aizturējis elpu, gaisā izpūš pelēku dūmu mākoni. Pirmā bilde ir melnbalta- tās centrā fotogrāfam smaida apmēram 6 gadus vecs puika. Tumšiem, bieziem matiem, kas šķipsnās krīt pār pieri, baltā krekliņā, tumšās biksēs ar lencēm. Galva nedaudz pieliekta uz sānu, divas lielas, brūnas acis drosmīgi skatās objektīvā. „Dēls mans,” vīrietis saka, pametis skatienu uz bildi, „tagad viņš Spānijā, mandarīnus lasa. Pelna labi, nezinu, laikam kādus 5000 latus mēnesī. Viņam tagad divdesmit deviņi gadi. Sen jau aizbrauca.” „Viņš tev nepalīdz?” „Nu,” bezpajumtnieks saminstinās un kādu brīdi nesaka neko. „Viņš jau saka- brauc pie manis, nav ko te Latvijā, te tak nevar normāli dzīvot, ne nopelnīt. Es braukšu,” viņš apņēmīgi saka, „biļete maksā pie 35 latiem, tā viņš man te teica kaut kad!” „Nē, nevar būt, ka 35 latus- tā taču ir Spānija, tas ir tālu! Varbūt no galvaspilsētas līdz tai viņa darba vietas pilsētai- jā, varbūt tas maksā 35, bet ne jau no Latvijas.” „Nu, nezinu, tā viņš man teica. Ir jau maz, bet... Nu, nezinu,” viņš attrauc. Un novērš skatienu. Man šķiet, ka vīrietis nenoliedzami tic un sirds dziļumos cer, ka reiz dēls viņu sauks pie sevis. Nē, skaļi viņš to nepasaka, bet acis nodod. Tās saka: man sāp, ka viņš mani aizmirsis, bet es lepojos ar to, ka viņš ir tur un labi pelna. Klusums, vien dzirdami daži kaiju brēcieni un reizēm garām braucošo auto rūkoņa. Pāršķiram nākamo lappusi- tajā mums pretī raugās vīrietis jūrnieka formā- stalts, tumšiem, kupliem matiem un biezām ūsām. Viņš smaida, rokas ar atrotītajām krekla piedurknēm ielicis sānos. Tāds brašs un izskatīgs. Pārliecināts par sevi. „Re, te es- ar visu formu, hehe,” viņš skumji iesmejas un ar rādītājpirkstu pabaksta bildi. Vairāk nesaka neko. Un mēs arī neko nejautājam. Citā bildē redzams atkal tas pats staltais, tumšmatainais kungs un viņam blakus divas gaišmatainas sievietes. „Sieva?” draugs jautā. Klaidonis saminstinās un kādu brīdi neatbild, vien, aizgriezis galvu, lūkojas uz Daugavas pusi. Acīmredzot nevēlas, lai mēs viņu šobrīd uzlūkotu. Pēc brīža tomēr atskan: „Jā, un viņas draudzene.” Viņš paskatās uz mani, un man acīs sariešas asaras. Es vienmēr raudu, kad redzu kādu citu sev blakus raudam. Tai brīdī novērsos es. Viņš- noskrandis, bez mājām, bez ģimenes un tik vien kā netīru, vietām ieplīsušu sporta somu rokā, ziepju gabaliņu padusē. Un albumu otrā padusē. Ne pudeli, ne maizi, bet albumu azotē. Viņam nav nekā no tā, kas ir man, bet albums ar dārgām atmiņām viņam vienmēr ir līdzi. Nobružāts, aplipis ar gružiem, vietām ieplēstām lapām- bieži skatīts tātad. Viņš laikam saprata, kāpēc es novērsos un kā punktu uz ‘i’ manai līdzjušanai teica: „Tur ir viss, kas man ir. Bieži skatos. Jā, un raudu arī, a ko! Emocijas, emocijas...” „Mīļum, viss ir labi?” draugs, saņēmis manu roku, vaicāja. „Jā, jā, viss kārtībā,” es atbildēju, bet joprojām skatījos citur. Negribēju, lai kāds no šiem diviem vīriešiem redz to, ka es knapi valdos, lai neraudātu. Jā, laikam lepnums. Negribēju pati ticēt tam, ka mani saraudinājis bezpajumtnieks. Jo vienmēr esmu domājusi, ka šādi cilvēki ir neveiksminieki un vāji, ja jau nav spējīgi nodrošināt sev kaut jumtu virs galvas. Un tagad viens tāds man liek raudāt, iedomājies tikai! *** „Šodien hokejs tak, skatīsies?” aizsmēķējot cigareti, draugs jautā putekļiem klātajam sarunu biedram. „A kā citādi! Protams, iešu- par savējiem stāvēšu un kritīšu!” vīrieša acis iemirdzas apņēmība. „Iešu, vot, tagad nomazgāties..” „Kur mazgāsies?” „Kā kur- kanālā! Nu, ir viena vieta, kur mēs ejam. Jā, tāds pavēss ūdens, un ziemā vēl trakāk, bet nu esmu pieradis. Nevar staigāt taču kā cūka,” viņš paskaidro, „iešu bļaut šovakar par Latviju. Protams, ka jābļauj, jāatbalsta sava komanda, viņi tak labi spēlē! Tur, pie Kongresu nama ekrāns lielais, tur tad iešu fanot. Protams, kā citādi!” Šajā brīdi iedomājos- jaunajai Latvijas valstij, kad sabruka PSRS, viņš toreiz nebija vairs vajadzīgs. Nu, varbūt arī nebija pietiekoši apņēmīgs, lai pastāvētu par sevi un tāpēc tagad ir uz ielas, bet... Lai vai kā- viņš, par spīti visam, mīl savu valsti. Latvija ir viņa zeme. Vēlāk sarunā viņš stāsta, cik ļoti viņam patīk Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga: gudra esot. Un ne reizi nesūdzas par to, ka viņam būtu slikti. Ne reizi nelūdz naudu, cigareti vai jebko citu. Gluži otrādi- kad manam draugam beidzas cigarešu paciņa, bezpajumtnieks laipni piedāvā savējās, sakot, ka „nav nekas labs, tikai prastā ‘Elita’, bet man patīk- pīpēju jau sen tieši šito marku”. Tā nu viņi abi sēž, pīpē katrs savu ‘Elitas’ cigareti un pļāpā. Reizēm padiskutē- par politiku, par vēsturi, par karu, par ASV prezidentu. Man kļūst vēsi- maija rītos tomēr vēl jūtama drusciņa aukstā ziemas dzestruma, tāpēc mēs taisāmies doties prom. Draugs ir aizkustināts par šo sarunu un ir gatavs visu savu sīknaudu atdot bezpajumtniekam. Vīrietis sākumā nevēlas ņemt neko: „Nepatīk man tādas žēluma dāvanas- kad dod naudu, skatās acīs, a tur var redzēt tikai žēlumu. Laikam dod un domā, ka nu būs izdarījis labo darbu. Nepatīk man žēlums.” Viņā ir lepnums, bet draugs tomēr saber savu sīknaudu viņam rokā, sakot: „Nav nekāds žēlums man- pieņemsim, ka es samaksāju par cigaretēm, kuras tu man devi!” „Paga,” klaidonis iesaucas un uztraušas kājās, redzot, ka mēs esam piecēlušies un gatavojamies doties, un, lūkojoties uz manu draugu, vaicā: „A kā tevi sauc?” „Vārdiem, man šķiet, šobrīd nav nekādas nozīmes,” draugs atsmej. „Nu ja, tā jau laikam ir. Bet tu esi sakarīgs. Ne tāds kā citi,” viņš piebilst. „Vai, paldies,” draugs nosaka un mēs dodamies prom Vecrīgas virzienā. Jānopērk cigaretes. Es vēl pagriežos atpakaļ un noskatos, kā pelēkais stāvs, labajā rokā stiepjot tikpat pelēku somu, dodas uz Centrāltirgus pusi. No staltā auguma, kas bija redzams bildē, ir palicis maz, pavisam maz. Vienīgi acis bija tās pašas dzidri brūnās, es nodomāju. Garastāvoklis:: iekopējos Mūzika: EHR

(1 jau sačukstējušies | iečuksti)

13:29 - jipiii jou, jipii jeee!!! Mums BEIDZOT ir kondicionieris! :) Garastāvoklis:: juhuuu Mūzika: banāls Star Fm gabals (latviski!)

(3 jau sačukstējušies | iečuksti)

22:21 - tagad Šovakar jūtos labi. Ir izdevies arī savaldīt savu tieksmi mākties virsū Cilvēkam. Bāc, tiešām labi. Garastāvoklis:: baudu Mūzika: movie

(iečuksti)

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi