| |
[May. 9th, 2019|08:55 pm] |
vakar dabūju beidzot to grāmatu, jauno Račko "Samaitātā"un man ir jāatzīstas, ka man patika. Nu protams, ka klišejas, protams pārspīlējumi, bet vēstījums man patika.
Atceros, cik ļoti man riebās viņas pirmā grāmata, šķiet, ka ir nākusi pie prāta un arvien mazāk zīmolu nosaukumi parādās darbā, kā arī kopijas sajutas.
Skaidrs, ka nekādu jaunu Ameriku neatklās, rakstot "greja nokrāsu grāmatu stilā", bet šis mani kaut kā uzrunāja, tieši tas par to - tēvs, meita, attiecības utt. pat kādu asaru notrausu mirkļos, kur bija tā dvēsele... |
|
|
| |
[May. 9th, 2019|08:57 pm] |
tās sajūtas ir tādas ... jocīgas reizēm. es pēkšni aptvēru, ka patiešām esmu upurējusi savu dzīvi ģimenei. labprātīgi un nedomājot un tomēr, viss ir pakārtots viņiem , es pat domāt citādāk vairs neprotu. iespējams arī negribu. iespējams, man nav citas iespējas.
bet es nekad neesmu tā audzināta, lai domātu tikai par sevi, sev vajadzīgo un tā. vienmēr pirmajā vietā ir kāds cits. manā vietā un es tāpēc nemaz arī nejūtos tik slikti.
nez, tas vispār ir normāli? |
|
|