| |
[May. 9th, 2019|08:57 pm] |
tās sajūtas ir tādas ... jocīgas reizēm. es pēkšni aptvēru, ka patiešām esmu upurējusi savu dzīvi ģimenei. labprātīgi un nedomājot un tomēr, viss ir pakārtots viņiem , es pat domāt citādāk vairs neprotu. iespējams arī negribu. iespējams, man nav citas iespējas.
bet es nekad neesmu tā audzināta, lai domātu tikai par sevi, sev vajadzīgo un tā. vienmēr pirmajā vietā ir kāds cits. manā vietā un es tāpēc nemaz arī nejūtos tik slikti.
nez, tas vispār ir normāli? |
|
|
