| dēls |
[Feb. 20th, 2019|09:23 pm] |
es gribu puiku, viņš teica, skatoties acīs un šķelmīgi smaidot. es nodomāju - re kā ! beidzot viņš grib puiku, jo mums tak ir meitas. es tā arī nedzemdēju to puiku sapnī, paliku nez kāpēc stāvoklī, varbūt tāpēc, ka viņš pazuda no mana sapņa līdz ar apziņas mirkli - kāds puika, kādu dēlu?! Tu esi miris.
Bet ļoti skaidri redzēju, dzirdēju un apzinājos. viņš nemainīja savu veidolu uz citu, palika viņš pats līdz galam.
es saprotu, ka nekad nespēšu dzīvot bez šīs apziņas, ka viņš man ir bijis. man nedrīkst to atņemt . nevajag. viņš ir daļa manis ar ko man ir jāsadzīvo laiku pa laikam, citiem jau es šito nestāstu. |
|
|
| dz. d. |
[Feb. 20th, 2019|09:26 pm] |
zušmērglim vakardien bija dzimšanas diena. apsveicu, skaidrs, ka watsapā un tā pa vienkāršo.
dienu pavadīju darbā, kur laiku pa laikam domāju.. kāpēc viņš?! kāpēc?!!!! kāpēc šādi?
tas ir tik .... ļoti tur nekā nebūs, nekad nebūs, jo viņš ir tur, es esmu te. viņš netaisās atpakaļ, es uz turieni, da vispār kaut kur. mēs neesam viens otram, viņš mani izmanto, kad viņam ir garlaicīgi, kad gribās parunāt ar cilvēku ar kuru var parunāt normāli. Es viņu izmantoju, kad man vajag mazliet aizbēgt no pasaules. viņš to dod. no sirds. vairāk nekā spēju iedomāties.
tā mēs eksistējam.
es prātā apsveru, kā būtu, ja man būtu kāds cits.... un neko prātīgu nevaru izdomāt, jo attiecībām tak būtu jābūt tādām uz kaut ko vērstām, ne?
akdies, cik es esmu stulba un vāja sieviete, jeibogu. bet jā, līdzsvaram ir jābūt, jo citur es esmu pilnīgi cita. man tādai jābūt, kādam ir jāspēj būt tādam... stabilam, stipram, uzticamam un visādi citādi azbesta vecenei. manu dzīvi citādāk nenodzīvot. |
|
|