| divas dienas |
[Dec. 28th, 2019|09:06 pm] |
tās divas dienas palidoja tā, ka es vairs nesaprotu kur tās vispār palika. Toties beidzot noskatījos Dvēseļu puteni. Nu jā, raudājām abi.
viss pārējais gandrīz kā vienmēr. nu - tas ir vienreiz gadā. nu bija nianse, bet labi, tas tā. Gadās. Varbūt tam tā bija jābūt, lai mēs abi saprastu, ka var gadīties arī šādi, neviens jau to ietekmēt nevarēja .
Nu jau mazliet pārgāja, taču sirds salūza atgriežoties mājās, redzot realitāti gribējās atgriezties tur... vakar vakarā, kad viss bija tik labi un forši.
mīlestība. velns parāvis. tāda ļoti dīvaina, neparasta un nestandarta mīlestība. un būtībā ar katru reizi arvien vairāk redzu un saprotu kāpēc mūsu starpā nav to skaļo vārdu un tā. jo tie sāp. arī viņam. jo kāda gan jēga pateikt, ja saproti, ka vārdi saplosa un vietā nav ko nolikt. ka ir tikai tā kā ir, tā kā šobrīd notiek.
parīt viņš brauc prom. labi ka es rīt un parīt strādāju. man būs mierīgāk. |
|
|
