Kādēļ man patīk vecāki vīrieši?
9 dienu detox izturēts. Viss akurāti (vienu kafiju Diseldorfas TV torņa smailē neskaitām), apzinīgi un pēc instrukcijas. 10. dienā svari sarūgtina, pat diezgan ļoti. Esi tur cīnījies ar izsalkumu, 1000 reizes sevi pārvarējis nu negrābties tajā dzīvi-uz-mirkli-numbojošā čipsu pakā, par kuru literally naktīs sapņo, ne arī izmisumā par savu vielmaiņu nelekt pa logu, ieraugot kārtējo brīnišķīgi darināto konditorejas izstrādājumu instagramā. Paralēli sports. Ne 9 dienas, jau vairākus mēnešus, idejiski vispār kopš pagājušās vasaras (mazus pārtraukumus periodi pārvākšanās/saaukstēšanās sakarā neskaitām). Pat ar diezgan lielu prieku lec zumbā, apzinoties savu vāji attīstīto koordināciju (diriģēšana ir laba lieta, bet vēl advancētāk ir, ja vari pielikt klāt kājas), vai LV 80-to hitu pavadībā enerģiski slēpo uz eliptiskā. Vai pat vakarā 22:00 pēc vairāku dienu sporta pauzes nenocieties un izej svaigā gaisā izskriet, jo prasās. Svari pieviļ, bet, ziniet, kaut kāds detox tomēr bijis. Viegli rakstīt un reizēm pat aizdomīgs prieks par dzīvi savējo. Man patīk vecāki vīrieši, jo tie redz pāri fiziskajiem defektiem. No skolas laikiem neesmu bijusi caur žogu izžmiegta un atceros labi skolas ballē pārdzīvojumus, ka īsti neviens neuzlūdz. Protams. Piņņaini tīņi vai mačo 20gadnieki 90-60-90 žurnālu varā, kur tur resurss vispār kādam uzlūgt :) Tagad atceroties smaidu. Pēc kara, protams, visi gudri- šobrīd viegli smaidīt, jo ļoti, ļoti esmu pieradusi pie pieaugušo vīriešu (piedodiet, bet kā citādi definēt no 35 uz augšu? ņemot vērā uzskatāmo, ka viņi attīstās vēlāk, ja vispār) dāsnāš uzmanības. Īpaši, dzīvojot Rietumeiropā, nav dienas, kad nejustu augušo interesi un sajūta, ka augs VĒL :o (kompensācija tīņu gadiem). Kāpēc man viņi patīk? Jo viņiem ir interese redzēt cauri fiziskajam. Vēlēties ko vairāk. Ar to es nedomāju, dziļas sarunas pie kamīna ar vīnu vai izbraukumus kalnos, vai naktis uz zem atklātas debess vasaras naktī uz jahtas (jā, tas viss ir bijis, un jūs līdz šim domājāt, ka daudz par mani zināt? :) )- ar to domāju to īpašo sapratnes skatienu acīs, kad stāsti par savu dzīvi; to īpašo atzinības-tātad-nojēgas mirdzumu attieksmē, kad esi ko skaisti nodziedājusi un kad profesionāli kas izdevies (nevis, jo viņam patiks jebkas, kad tu atver muti, bet viņam ir resursi, ar ko salīdzināt); to līdzjūtību starp vārdiem un rīcībām, to dzīves gudrību sakņoto tik pievilcīgajā pieredzes segumā. Tāpēc pagrūti pieņemt, ka vienam tādam smukam kadram es nepatīku, vismaz ne tik ļoti, lai izdevības priekšā rīkotos. Beidziet, kādas tur ģimenes. Aizdomīgs tas, kurš paļaujas tikai uz ģimeni, ap to griežot savu dzīvi. Visi vienā dienā aiziet, nomirst un esi palicis tikai tu. At the end of the day everything you have is yourself, and that has to be enough. Un vispār, love is free. Neviens nevienam nepieder.
9 dienu detox izturēts. Viss akurāti (vienu kafiju Diseldorfas TV torņa smailē neskaitām), apzinīgi un pēc instrukcijas. 10. dienā svari sarūgtina, pat diezgan ļoti. Esi tur cīnījies ar izsalkumu, 1000 reizes sevi pārvarējis nu negrābties tajā dzīvi-uz-mirkli-numbojošā čipsu pakā, par kuru literally naktīs sapņo, ne arī izmisumā par savu vielmaiņu nelekt pa logu, ieraugot kārtējo brīnišķīgi darināto konditorejas izstrādājumu instagramā. Paralēli sports. Ne 9 dienas, jau vairākus mēnešus, idejiski vispār kopš pagājušās vasaras (mazus pārtraukumus periodi pārvākšanās/saaukstēšanās sakarā neskaitām). Pat ar diezgan lielu prieku lec zumbā, apzinoties savu vāji attīstīto koordināciju (diriģēšana ir laba lieta, bet vēl advancētāk ir, ja vari pielikt klāt kājas), vai LV 80-to hitu pavadībā enerģiski slēpo uz eliptiskā. Vai pat vakarā 22:00 pēc vairāku dienu sporta pauzes nenocieties un izej svaigā gaisā izskriet, jo prasās. Svari pieviļ, bet, ziniet, kaut kāds detox tomēr bijis. Viegli rakstīt un reizēm pat aizdomīgs prieks par dzīvi savējo. Man patīk vecāki vīrieši, jo tie redz pāri fiziskajiem defektiem. No skolas laikiem neesmu bijusi caur žogu izžmiegta un atceros labi skolas ballē pārdzīvojumus, ka īsti neviens neuzlūdz. Protams. Piņņaini tīņi vai mačo 20gadnieki 90-60-90 žurnālu varā, kur tur resurss vispār kādam uzlūgt :) Tagad atceroties smaidu. Pēc kara, protams, visi gudri- šobrīd viegli smaidīt, jo ļoti, ļoti esmu pieradusi pie pieaugušo vīriešu (piedodiet, bet kā citādi definēt no 35 uz augšu? ņemot vērā uzskatāmo, ka viņi attīstās vēlāk, ja vispār) dāsnāš uzmanības. Īpaši, dzīvojot Rietumeiropā, nav dienas, kad nejustu augušo interesi un sajūta, ka augs VĒL :o (kompensācija tīņu gadiem). Kāpēc man viņi patīk? Jo viņiem ir interese redzēt cauri fiziskajam. Vēlēties ko vairāk. Ar to es nedomāju, dziļas sarunas pie kamīna ar vīnu vai izbraukumus kalnos, vai naktis uz zem atklātas debess vasaras naktī uz jahtas (jā, tas viss ir bijis, un jūs līdz šim domājāt, ka daudz par mani zināt? :) )- ar to domāju to īpašo sapratnes skatienu acīs, kad stāsti par savu dzīvi; to īpašo atzinības-tātad-nojēgas mirdzumu attieksmē, kad esi ko skaisti nodziedājusi un kad profesionāli kas izdevies (nevis, jo viņam patiks jebkas, kad tu atver muti, bet viņam ir resursi, ar ko salīdzināt); to līdzjūtību starp vārdiem un rīcībām, to dzīves gudrību sakņoto tik pievilcīgajā pieredzes segumā. Tāpēc pagrūti pieņemt, ka vienam tādam smukam kadram es nepatīku, vismaz ne tik ļoti, lai izdevības priekšā rīkotos. Beidziet, kādas tur ģimenes. Aizdomīgs tas, kurš paļaujas tikai uz ģimeni, ap to griežot savu dzīvi. Visi vienā dienā aiziet, nomirst un esi palicis tikai tu. At the end of the day everything you have is yourself, and that has to be enough. Un vispār, love is free. Neviens nevienam nepieder.
Detoksiņš:) Ar to arī nosvinam šodienas picu.
Iegādājos blenderi, starp citu. Smūtijiem un zupām. Nedaudz discouragement pēc šiem bezrezultātiem gan ir, bet kaut finansu investīcijas dēļ būs vien jādarās tālāk.