Carpe · Diem

Tētis šodien teica, ka runājot izklausos bēdīga.
Patiesībā bēdīga es esmu tieši tajos brīžos, kad runāju ar viņu, zinot to visu, ka cilvēks ir palicis pilnīgi viens. Un, kad vēl runājam par kaķīti, kurš pirmās dienas raudājis, neēdis, nemierīgs gulējis uz mana spilvena, zvēriņš nesaprotot, kur es palikusi,
tad vispār gribas kaukt uz mēnesi.
KĀPĒC TĀ SANĀK?
Kāpēc, pie velna, dzīvē šādi ir sanācis?