Reibums no dzīves. Rīgas svētkos vienīgais, kas ļoti patika, bija krāšņais salūts un manas meitenes blakām. Citādi, kaut kā vairs īsti ne šeit piederīga. Sociālajā pedagoģijā to sauca par vērtību krīzi - vecās zudušas, bet jaunās vēl nav izveidojušās.
Gāju pusnaktī uz mājām pār savu Akmens tiltu, laikam jau pēdējo reizi pirms braukšanas, austiņās King of the wild things , un varu apzvērēt, ka tik tikko fiziski nepacēlos virs zemes un nesāku lidot.
Ja tāda ir tā vērtību krīze, tad lai ir.
Pēc nedēļas esmu Māstrihtā.
Un, ziniet, mēness visur spīd vienādi.